Teorija

Cilvēces vēstures senāko posmu – no cilvēka parādīšanās un pirmajiem akmens darbarīkiem līdz rakstības izgudrošanai un ieviešanai – sauc par aizvēsturi.
Svarīgi!
Aizvēsture – cilvēces attīstības senākais posms, par kuru nav rakstīto avotu liecību. Tas ir cilvēces vēsturiskās attīstības pats garākais posms, kas sākās apmēram pirms 3 milj. gadu un ilga līdz 4.gt. p.m.ē.
Tā kā darbarīkus galvenokārt darināja no akmens, aizvēstures sākumposmu mēdz dēvēt arī par akmens laikmetu.
  
HI00501_1-333x288.jpg
Attēlā: Akmens laikmeta cilvēku darināti priekšmeti - māla trauks, akmens un kaula darbarīki un ieroči.
 
Dažādās zemeslodes vietās aizvēsturisko laikmetu un to posmu aptvertais laiks ir atšķirīgs. Piemēram, Latvijas teritorijā cilvēki ienāca daudz vēlāk nekā Rietumeiropā. (Skat.nākošo tēmu "Akmens laikmets Latvijas teritorijā".) Līdz ar to arī aizvēsture beidzās vēlāk, nekā Eiropā.
 
Par senāko cilvēces attīstības posmu nav rakstīto vēstures avotu liecību, tādēļ priekšstatu par aizvēsturi galvenokārt dod arheoloģija.
Svarīgi!
Arheoloģija ir vēstures zinātnes nozare, kurā pēta vēsturi, izmantojot lietiskos vēstures avotus — arheoloģiskos pieminekļus (senlietas, senās celtnes, apbedījumus un tā tālāk).
1.jpg
Attēlā: Darbs arheoloģiskajos izrakumos.
 
Seno cilvēku dzīvesveidu palīdz pētīt arī etnogrāfija.
Svarīgi!
Etnogrāfija ir aprakstoša zinātne, kas pēta tautas izcelšanos (etnoģenēzi), izvietojumu (etnoģeogrāfiju), materiālo un garīgo kultūru, kultūrvēsturiskās attiecības starp visu pasaules daļu tautām.
Mūsdienās Dienvidāfrikā, Austrālijā, Jaungvinejas salās vēl dzīvo tautas, kuru dzīvesveids ir līdzīgs seno cilvēku dzīvesveidam.
 
1437920.jpg
Attēlā: Austrālijas aborigēnu - vietējo iedzīvotāju rituāls.
Tāpat kā daudzas citas tautas, arī Austrālijas vietējās ciltis glabā savu kultūras mantojumu.
 
Antropoloģija pēta to, kā notika cilvēka attīstība.
Svarīgi!
Antropoloģija ir zinātne par cilvēkiem šī jēdziena visplašākajā nozīmē. Antropoloģija ir visaptveroša zinātne, jo pēta cilvēkus gan visos laikos, gan visās izpausmēs.
Zinātnieku pētījumi rāda, ka cilvēku vissenākā attīstība noritējusi noteiktā zemeslodes vietā - Āfrikā. Tur atrastas senāko cilvēkveidīgo būtņu kaulu atliekas un viņu darinātie darbarīki. Tādējādi tieši Āfrika uzlūkojama par cilvēkveidīgo būtņu rašanās un senākās attīstības vietu.
Tikai vēlāk tika apdzīvoti citi kontinenti.
 
Spreading_homo_sapiens_la.svg.png
Attēlā: Karte ilustrē cilvēkveidīgo būtņu un cilvēku pārvietošanos pasaulē.
Pirmās cilvēkveidīgās būtnes Eiropā ienāca apmēram pirms 1 milj. gadu.
Pirms 200 000 gadu Eiropas dienvidos (tumši dzeltenā zona kartē) dzīvoja cilvēki, kurus mēs saucam par neandertāliešiem. Tiek uzskatīts, ka Homo sapiens  (sarkanās krāsas zona kartē - pirmdzimtene; bultas - izplatība) Eiropu apguva tikai apmēram pirms 40 000 gadu.
 
Ledus laikmeta beigās cilvēks apdzīvoja visu zemeslodi.
Pasaules okeānu un jūru ūdens līmenis tajā laikā bija daudz zemāks, un starp pasaules daļām pastāvēja sauszemes „tilti”. Izmantojot šādus „tiltus” cilvēki pirms 40 000 gadu nonāca Austrālijā, bet pirms 15 000 gadu – Amerikā. (Šis pieņēmums pēdējos gados tiek pārskatīts, jo ir liecības par cilvēku agrāku klātbūtni Amerikā.)
 
Human-Evolution-Illustration-Usagi-Ps-e1572939055189.jpg
Attēlā: Cilvēka attīstība - evolūcija.
  • Cilvēks atšķiras no dzīvnieka ar savu pārvietošanās veidu – staigā uz divām kājām.
  • Viņa rokas ir piemērotas dažādu darbarīku satveršanai. Cilvēks spēj ar tiem veikt sarežģītus darbus.
  • Cilvēks gatavo un lieto klimatam piemērotu apģērbu.
  • Cilvēkam raksturīgs saprāts. Viņš spēj mērķtiecīgi pārmainīt dabu un piemērot to savām vajadzībām.
  • Dzīves gudrības tiek nodotas no paaudzes paaudzē ar valodas palīdzību.
8cce33b0a7b54f96e8e45adeadec4163.jpg
Attēlā: Akmens laikmeta reliģiska kulta liecības Gobekli Tepē (mūsdienu Turcijas teritorijā).
 
Nespēdami izskaidrot dabas parādības, cilvēki sāka ticēt pārdabiskām būtnēm, kas, viņuprāt, noteica viņu dzīvi. Mainoties nodarbošanās veidiem, mainījās ar pielūgsmes objekti.
Sākotnēji pielūdza tos dabas spēkus, kas nodrošināja veiksmīgas medības, bet vēlāk tos, kas veicināja labas ražas ieguvi un ganāmpulku pieaugumu.
Laika gaitā viss mainās – augi, dzīvnieki, klimatiskie apstākļi. Taču pārmaiņas notikušas lēni – pat vairāku miljonu gadu laikā.
Zinātnieki akmens laikmetu iedala 3 posmos:
  1. Paleolīts (grieķu val. palaios – sens + lithos – akmens) – senākais akmens laikmets, pirmais un garākais aizvēstures periods. Cilvēces rītausma. Cilvēks sāka izgatavot pirmos akmens darbarīkus, apguva medības prasmes, sāka veidoties ciltis. Attīstījās cilvēka saprāts, tika uzkrātas pašas vienkāršākās zināšanas. Pirms 100 000 gadu parādījās mūsdienu cilvēks jeb „saprātīgais cilvēks”.
      
  2. Mezolīts (grieķu.val. mezos – vidējais + lithos – akmens) – vidējais akmens laikmets. Tas bija mednieku, zvejnieku, barības augu vācēju laikmets, kad cilvēks dzīvoja saskaņā ar dabu un iemācījās pilnībā izmantot mežus un ūdeņus. Attīstījās zvejniecība. Cilvēks pieradināja pirmo dzīvnieku – suni. Plaši izmantoja darbarīkus arī no kaula un raga. Kad bija izgudrots loks un bultas, cilvēks varēja doties medībās arī viens. Cilvēki sāka apgūt un apdzīvot visus kontinentus.
      
  3. Neolīts (grieķu val. neos – jauns + lithos – akmens) – jaunākais jeb vēlais akmens laikmets. Tā gaitā cilvēks pilnveidoja akmens rīku izgatavošanas prasmes un notika pāreja uz zemkopību un lopkopību. Līdz ar to izteikti mainījās iztikas ieguves veids – cilvēks pats sāka ražot. Cilvēki kļuva par vietsēžiem, sāka attīstīties lieli pilsētveidu ciemi.
Pasaulē vēl arvien dzīvo cilvēki, kas nav saskārušies ar mūsdienu sabiedrību.
 
foto-gleilson-miranda-11935069-cropped-copy_screen.jpg
Attēlā: Brazīlijas mūžamežu cilts, kas nav saskārusies ar civilizāciju.
 
Lielākā daļa – ap 40 šādu grupu – dzīvo Brazīlijā, bet ap 20 šādu cilšu mīt Peru. Savrupnieku grupas manītas arī Ekvadorā, Paragvajā un Indijai piederošajās Andamanu salās. Arī Papua – Jaungvinejā droši vien mīt vairākas šādas ciltis.
Lielākā daļa savrupo cilšu gan zina, ka pastāv arī citi cilvēki, kas dzīvo pavisam atšķirīgi. Taču šie iezemieši izvēlējušies dzīvot izolēti, jo saskarsmē ar viesiem no ārpasaules guvuši negatīvu pieredzi. Atmiņā viņi glabā vairāku gadsimtu gaitā sakrātus stāstus par zemes atņemšanu, veselu ģimeņu iznīcināšanu, bērnu un pieaugušo aizvešanu verdzībā.
 
Atsauce:
https://blog.tts-group.co.uk/wp-content/uploads/2016/05/HI00501_1-333x288.jpg
https://assets.survivalinternational.org/pictures/1223/foto-gleilson-miranda-11935069-cropped-copy_screen.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Arheolo%C4%A3ija
http://www.arch.cam.ac.uk/pictures/450-cameron-petrie-as-a-young-man.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Etnogr%C4%81fija
https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/2/27/Spreading_homo_sapiens_la.svg/1280px-Spreading_homo_sapiens_la.svg.png
https://www.scienceabc.com/wp-content/uploads/2019/11/Human-Evolution-Illustration-Usagi-Ps-e1572939055189.jpg
https://i.pinimg.com/originals/8c/ce/33/8cce33b0a7b54f96e8e45adeadec4163.jpg
Vēsture pamatskolai. Senie laiki./ Sarmīte Goldmane, Aija Kļaviņa, Ināra Misāne, u.c. - Rīga, Zvaigzne ABC, 2008.
Aizvēsture un seno laiku vēsture./ Velta Pāvulāne, Armands Vijups. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.