Ēģiptē dzīvoja gan brīvie ļaudis, gan nebrīvie.
Ēģiptes sabiedrība bija krasi atšķirīga - no dieviem pielīdzinātā un pielūgtā faraona pašā augšā līdz pat beztiesiskajiem vergiem lejā.
Attēlā: Senās Ēģiptes sabiedrības struktūra.
Sabiedrība atgādināja piramīdu, kuras virsotnē bija faraons.
Ēģiptiešu sabiedrība sastāvēja no dažādām iedzīvotāju grupām. Tās atšķīrās viena no otras ar bagātību, ar pienākumiem un tiesībām, ar varu pār citiem.
- Faraons (valdnieks un dievs) - valda un pavēl.
- Augstākie ierēdņi un priesteri valda, pavēl un ziņo.
- Zemākie ierēdņi un rakstveži uzrauga, izrīko un ziņo.
- Karavīri aizsargā un iekaro.
- Tirgotāji un amatnieki strādā, apgādā un maksā nodevas.
- Zemnieki un strādnieki strādā, apgādā un maksā nodevas.
- Vergi - strādā un paklausa.
Attēlā: Senās Ēģiptes vergi darbā. Sienas gleznojums - freska.
Lai varētu pārvaldīt Ēģiptes 40 nomus, faraonam vajadzēja daudz palīgu – vietvalžu un ierēdņu - valsts amatpersonu, kas pierakstīja, cik katram zemniekam pieder zemes, lopu un augļu koku. Vēsturnieki uzskata, ka uz katriem 100 Ēģiptes iedzīvotājiem varēja būt viens ierēdnis. Ierēdņu uzdevums bija:
- nodrošināt nodokļu ievākšanu,
- vadīt celtniecības darbus,
- uzraudzīt apūdeņošanas sistēmas.
Faraons pats sev izraudzīja tuvāko palīgu. Par to kļuva kāds no valdnieka ģimenes.
- Faraona palīgs uzturējās pilī pie faraona un nodeva valdnieka rīkojumus tālāk novadu pārvaldniekiem.
- Faraona palīgs uzklausīja pārvaldnieku ziņojumus un pats katru dienu ziņoja valdniekam par stāvokli valstī.
Augstākie ierēdņi bija vareni, tomēr valdnieka iecelti un valdniekam pilnībā pakļauti.
Attēlā: Faraona rakstveža portrets.
Rakstveži bija zemākie ierēdņi. Arī tos iecēla vai nu valdnieks, vai augstākie ierēdņi. Rakstvežu pienākumi bija: aprēķināt un piedzīt nodevas, uzskaitīt mantu valdnieka noliktavās, sadalīt pārtiku tiem, kas atradās faraona dienestā, tiem, kas veica citus pienākumus.
Tauta sastapās tikai ar zemākajiem amatvīriem.
Tie apzinājās sava ieņemamā amata svarīgumu un izturējās pret tautu bargi. Ja pret tiem izturējās pazemīgi, tad varēja cerēt, ka viņu sirdis būs "mīkstākas". Ēģiptiešu dzīves gudrība māca: "Liec muguru valdnieka priekšā! Tad tavs nams pastāvēs un tavs īpašums vairosies."
Attēlā: Senās Ēģiptes priesteri veic faraona apbedīšanas rituālu.
Priesteriem bija liela ietekme Ēģiptes sabiedrībā, viņi bija faraona padotie. Pats faraons bija virspriesteris.
Priesteru pienākumi bija: noskaidrot dievu gribu, vadīt reliģiskās ceremonijas, vērot izmaiņas zvaigžņu stāvoklī, lai noteiktu Nīlas plūdu laiku.
Priesteri bija ļoti bagāti.
Tempļiem piederēja daudz zemes un citu bagātību, ko dāvināja visi, kuri vēlējās iegūt dievu labvēlību. Ēģiptieši ticēja, ka veiksmi un neveiksmi nosaka dievu labvēlība, tāpēc visas sabiedrības labklājība atrodas priesteru rokās. Priesteri bija starpnieki starp cilvēkiem un dieviem.
Ēģiptes faraoniem nepietika ar varu un bagātībām savā zemē. Tie centās pakļaut kaimiņus. Kaimiņu valdnieki baidījās no Ēģiptes. Viņi sūtīja faraonam dāvanas un rakstīja vēstules, tomēr tas neglāba, ja faraons bija iecerējis kādu no tiem pakļaut.
Attēlā: Senās Ēģiptes karavīri.
Faraona karaspēks sastāvēja galvenokārt no zemniekiem, kurus uz laiku iesauca karadienestā un apmācīja kara mākslā.
Faraoni nolīga par algu arī svešzemju karavīrus. Sākumā tie veidoja kājnieku karaspēku. Karavīri bija bruņoti ar loku, gariem šķēpiem, kaujas cirvi vai dunci un vieglu vairogu.
Augstākie virsnieki armijā bija faraona dēli un augstmaņi.
2. gt. p.m.ē. izveidojās arī kaujas ratu vienības. Tie bija zirgu vilkti divriči. Tajos kājās stāvēja divi karavīri: viens vadīja pajūgu, otrs šāva ar loku. (Skat. att. zemāk.)
Attēlā: Senās Ēģiptes kaujas rati.
Vislielāko varenību un slavu Ēģipte sasniedza 2. gt. vidū p.m.ē.
Faraoni tajā laikā pakļāva savus dienvidu kaimiņus nūbiešus. Tiem nācās maksāt faraoniem nodevas. Zelts, ziloņkauls, dārgas koka šķirnes, citas vērtīgas lietas, kā arī arī melnie vergi ceļoja no Nūbijas lejup pa Nīlu uz Memfisu.
Faraoni pakļāva arī rietumos dzīvojošās klejotāju un ganu ciltis – lībiešus.
Attēlā: Ēģiptes lielvalsts ar pakļautajām Vidusjūras austrumu piekrastes, lībiešu un nūbiešu zemēm.
Visnozīmīgākie bija iekarojumi ziemeļos no Ēģiptes.
Vidusjūras austrumu piekrastē, kur tagad ir Palestīna, Izraēla, Libāna un Sīrija, tolaik dzīvoja dažādas tautas, tās nodarbojās ar lopkopību, zemkopību un tirdzniecību. Te bija izveidojušās vairākas nelielas valstiņas. To vidū izcēlās feniķiešu pilsētas ar ērtām ostām. Kalnu nogāzes bija apaugušas ar mežiem. Ēģiptes faraoni veica neskaitāmus karagājienus, līdz beidzot sīkās piekrastes valstiņas atzina Ēģiptes virskundzību.
2. gt. beigās p.m.ē. Ēģiptes spēki sāka novājināties. Tā viena pēc otras zaudēja iekarotās teritorijas.