Teorija

Pasaules vēsturē šumeru civilizācija ir īpaša ar to, ka ap 3300. g. p.m.ē. tā radīja vēl vienu izcilu inovāciju - rakstību, kura ļāva fiksēt un uzkrāt informāciju, zināšanas, precīzi tās nodot nākošajām paaudzēm, kā arī pavēra ceļu izglītībai. 
Svarīgi!
Šumeru rakstība, kuru vēlāk lietojušas visas Divupes tautas, bija ķīļraksts.
Ķīļraksts izveidojās pakāpeniski no attēlu jeb piktogrāfiskās rakstības. Ķīļraksts atšķiras no Ēģiptes hieroglifiem ar lielāku abstrakcijas pakāpi, zīmes ir shematiskākas, kaut arī var nojaust to izcelšanos no piktogrammām – dažādu lietu un parādību vienkāršotiem zīmējumiem.
 
Escritura-cuneiforme.jpg
Attēlā: Senās Divupes ķīļraksta paraugs.
 
Par ķīļu rakstu to sauc tādēļ, ka zīmes sākumā uzvilka uz mitras māla plāksnītes, pēc tam iespieda padziļinājumus ar irbuļa palīdzību. Tādējādi izveidojās ķīlim līdzīga rakstu zīme. Māla plāksnītes, kuru teksti bija īpaši nozīmīgi, apdedzināja.
Arheoloģiskajos izrakumos tika atrastas veselas šādu māla plāksnīšu bibliotēkas, slavenākā no tām - asīriešu valdnieka Ašurbanipala bibliotēka Nīnivē, kurā atradās desmiti tūkstošu māla plāksnīšu. Tikai 1840. gadā britu virsniekam Henrijam Roulinsonam izdevās ķīļrakstu atšifrēt.
 
images.jpg
Attēlā: Māla plāksnīte ar ķīļraksta tekstu.
Māla plāksnītes izgatavoja gan pavisam nelielas, gan arī tās varēja būt 50x50 cm lielumā.
 
Senākās māla plāksnītes no Ūras pilsētas ir kāda tirgotāja vai amatnieka preču saraksti.
Saglabājušies arī bagātīgi reliģisko tekstu krājumi, valdnieku rīkojumi, slavinājumi dieviem, pamācības. Piemēram, Lagašas ķēniņa atstātajos rakstos pavīd šādas humānas domas: “Klausi mātes vārdiem tā, it kā Dievs tos būtu runājis.”
Mezopotāmijas ķīļraksts tika lietots aptuveni 3000 gadu. To izmantoja ne tikai šumeri, bet arī citas Tuvo Austrumu tautas. Ķīļraksts tika aizmirsts tikai mūsu ēras sākumā.
 
134616340.jpg
Attēlā: Senās Divupes rakstveži. Cilnis.  Prasme rakstīt un lasīt tika augstu vērtēta.
 
Rakstu mākas apgūšana prasīja diezgan lielu piepūli - mācekļi sākumā tikai atdarināja tekstus, mācījās vairākus gadus. Attīstoties valstiskumam, pieauga nepieciešamība pēc rakstīt pratējiem, tāpēc veidojās skolas, sauktas "Plāksnīšu nami".
Pirmie pieraksti ir rēķini. Lai gan ir saglabājušies arī literatūras darbi, pirmie šumeru rakstības piemēri — aprakstītas un pēc tam krāsnī apdedzinātas māla plāksnītes - liecina, ka šo vienu no diženākajiem civilizācijas sasniegumiem tomēr sekmēja saimnieciska nepieciešamība, - tie ir preču saraksti, pavadzīmes un cita līdzīga rakstura „dokumentācija”.
Līdzās likumu krājumiem, tirdzniecības uzskaitei un grāmatvedībai Divupē jau agri parādās dažāda veida sacerējumi, kurus var uzskatīt par daiļliteratūras sākumu.
Svarīgi!
Divupē radies arī pirmais cilvēces vēsturē zināmais eposs - stāsts par varoni Gilgamešu. Šī eposa tēli un sižeti joprojām atbalsojas arī mūsdienu kultūrā.
 
gilgamesh1-508x470.jpg
Attēlā: Urūkas pilsētvalsts valdnieks Gilgamešs, kas ar divu vēršu palīdzību tur spārnoto saules disku.
 
Pazīstami vairāki stāsta par Gilgamešu varianti, kā arī citi līdzīgi eposi. Lai gan eposos darbojas dievi un tajos ir pārdomas par dievu un cilvēku attiecībām, likteņa nenovēršamību, tomēr galveno vietu ieņem cilvēks.
Gilgamešs nav dievs, bet gan valdnieks, kas valdījis 27.gs.p.m.ē.Urūkas pilsētvalstī. Eposā Gilgamešs ir ar neparastām spējām apveltīts varonis.
Vienā no eposiem stāstīts par Gilgamešu, kas ar savu kareivīgumu un slavas alkām nomocījis ne vien pavalstniekus, bet arī dievus. Tie nolemj sūtīt Gilgamešam līdzvērtīgu pretinieku Enkidu. Tomēr divkauja beidzas nevis ar viena bojāeju, bet gan abu varoņu draudzību. Enkidu, kas ir vienāds ar Gilgamešu fiziskajā spēkā, gūst morālu uzvaru. Kopā abi varoņi dodas pasaulē un veic daudzus varoņdarbus. Kad mīlas dieviete Ištara piedāvā Gilgamešam savu mīlestību, varonis to noraida.
 
2de24c86d3d77e793877b1e3d97b0468.png
Attēlā: Šādi Divupē attēloja dievieti  Ištaru (sauktu arī par Inannu/ Astarti).
 
Dieviete atriebībā uzsūta nāvi Enkidu. Gilgamešs ir dziļi satriekts par drauga nāvi, un tā izraisa pārdomas arī par viņa paša likteni: “Vai pats es nemiršu kā Enkidu? Skumjās slīgstu, no nāves
baidos.”
Bailes no nāves un vēlme atbrīvoties no tās žņaugiem vai vismaz mīkstināt tās ietekmi ir viena no centrālajām tēmām Divupes varoņeposos.
Gilgamešs dodas meklēt nemirstību.
Utnapišti, vienīgais cilvēks, kuram dievi dāvājuši nemirstību, Gilgameša bēdu un lūgšanu aizkustināts, atklāj noslēpumu, ka okeāna dzelmē aug mūžīgās jaunības zieds. Gilgamešs nolaižas okeāna dziļumos, iegūst ziedu un nolemj to aiznest uz Urūku un paēdināt visu tautu. Taču tas neizdodas, jo ziedu nozog čūska. Sapnis par nemirstību ir jāatmet. 
 
Gilgamesh.jpg
Attēlā: Enkidu un Gilgamešs.
Svarīgs eposa motīvs ir draudzības kā cildenākā cilvēka savstarpējo attiecību veida slavinājums.
  
Eposa vadmotīvs – cilvēka nespēja līdzināties dieviem, jo nāve ir cilvēka liktenis un nāvē visi cilvēki kļūst līdzīgi.
Tomēr Gilgameša klejojumi nav bijuši veltīgi. Mājās atgriežas nevis egoistiskais valdnieks, kurš sāka ceļojumu, bet cilvēks, kurš sācis domāt par citiem, kurš spējīgs upurēties citu labā, vīrs, kas gudrību apguvis un visu sapratis. Eposs beidzas ar to, ka Gilgamešs apbrīno savas pilsētas mūrus.
Tas vedina lasītāju uz domām, ka cilvēkam nav jātiecas pēc dievišķā. Vienīgā iespēja iegūt nemirstību ir ar saviem darbiem cilvēku labā šeit pat, uz zemes, palikt nākamo paaudžu atmiņā.
 
6207352620_6c3943b346_b.jpg
Attēlā: Gilgameša statuja pie Sidnejas Universitātes Austrālijā.
Svarīgi!
Eposs - varoņpoēma, kas vēsta par svarīgiem notikumiem tautas dzīvē.
 
Atsauce:
https://www.historiando.org/wp-content/uploads/2019/02/Escritura-cuneiforme.jpg
https://encrypted-tbn0.gstatic.com/images?q=tbn%3AANd9GcTjxjiGOCtdcSB-QmL34vw4Oy_IbalChC8Yfw&usqp=CAU
https://jasperhwh.weebly.com/uploads/5/8/3/5/58355159/134616340.jpg
https://www.ancient-origins.net/sites/default/files/field/image/Ancient-Mesopotamia.jpg
https://imagery.trubox.ca/wp-content/uploads/sites/67/2015/10/gilgamesh1-508x470.jpg
https://live.staticflickr.com/6172/6207352620_6c3943b346_b.jpg
https://i.pinimg.com/originals/2d/e2/4c/2de24c86d3d77e793877b1e3d97b0468.png
Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām I./ Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Vera Bartoševska u.c. - Rīga: RaKa, 1998., 292. lpp.
Vēsture pamatskolai. Senie laiki./ Sarmīte Goldmane, Aija Kļaviņa, Ināra Misāne, u.c. - Rīga, Zvaigzne ABC, 2008.
Aizvēsture un seno laiku vēsture./ Velta Pāvulāne, Armands Vijups. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.