Svarīgi!
Apmēram pirms 6000 gadiem - ap 4. gadu tūkstoti p.m.ē. Divupē apmetās uz dzīvi tauta, ko sauca par šumeriem.
Šumeri bija viena no senākajām kultūras tautām, par kuru valodu un izcelšanos izteiktas dažādas hipotēzes un pieņēmumi. Droši pateikt, no kurienes šumeri cēlušies, šobrīd nav iespējams.
Pirms šumeriem Mezopotāmijā dzīvojušas arī citas tautas, kas nodarbojušās ar zemkopību, bet, atnākot šumeriem, Mezopotāmija drīz kļuva par bagātu, pārtikušu zemi, un šumeru valoda tika pieņemta par galveno šīs zemes valodu.
Attēlā: Šumeru dievlūdzēju statuetes. Ap2700.g.p.m.ē.
Cilvēki atainoti ar pārspīlēti lielām acīm, tas pauž bijību dievu priekšā.
Šumeri bija neliela, bet spēcīga auguma cilvēki. Viņiem bija apaļas sejas ar prāvu degunu.
Šumeru teiksma stāsta, ka koleģiālas apspriedes rezultātā dievi nolēmuši radīt cilvēkus no māla, - lai tie kalpotu dieviem un darītu dievu vietā darbu - sagādātu barību, raktu kanālus utt. Babiloniešu mīts citādi ataino cilvēku rašanos - tie radīti no māla un briesmoņa Kinga asinīm.
Šumeri bija gudra un čakla tauta. Viņi dzīvoja pie Persijas jūras līča. Šeit viņi cēla savas pirmās pilsētas un veidojas nelielas pilsētvalstis, no kurām pazīstamākās ir Ūra, Lagaša, Urūka.
Svarīgi!
Pilsētvalsts – neliela valsts, kuru veidoja pilsēta ar apkārtējo lauku teritoriju.
Attēlā: Šumeru zemkopji.
Sākumā šumeri dzīvoja ciemos. Ciemi izveidojās augstākās vietās, lai tos nesasniegtu plūdi. Ciemus citu no cita atdalīja purvi vai smiltāji. Svarīgi kopīgi veicami uzdevumi lika ciemiem apvienoties. Vajadzēja nosusināt purvus, ierīkot kanālus, dambjus un ūdenskrātuves. Apūdeņošanas ierīču izveidošana palielināja zemkopībā izmantojamās zemes. Varēja paēdināt vairāk cilvēku. Pieauga ciemu skaits. Tie izveidojās nelielā attālumā cits no cita. Nereti tuvākie ciemi apvienojās uzbrukumiem un aizsardzībai.
Attīstoties saimniecībai, radās nabadzīgie un bagātie, atkarīgie un ietekmīgie. Kopīgais darbs, savaldot plūdus, kopējās cīņas pret kaimiņu ciltīm iemācīja pakļauties kopējai vadībai un likumiem. Radās cilvēki, kuri valdīja, pavēlēja un kuriem pārējie paklausīja.
Attēlā: Šumeru pilsētvalsts Ūras valdnieks.
Svarīgi!
4. gt. p.m.ē. izveidojās valsts ar valdnieku priekšgalā. Šumeru valdnieku sauca lugala – „lielais vīrs”.
Pilsētas veidojās, kaimiņu ciemu iedzīvotājiem pamazām pārceļoties uz apvidus nozīmīgāko centru. Pilsētas nebija lielas. Parasti tajās dzīvoja daži tūkstoši cilvēku. Lielākajās pilsētās dzīvoja pat daži desmiti tūkstoši iedzīvotāju. Šāda pilsēta bija šumeru valsts centrs.
Pilsētas centrā atradās pilsētas galvenajam dievam veltītais dievnams (templis) - zikurāts.
Attēlā: Arheoloģiskajos izrakumos atsegtā Ūras pilsēta ar zikurātu (augstākā būve) tās centrā.
Divupieši ticēja, kas zikurāts ir dieva mājoklis. Tajā novietoja dieva tēlu – statuju. Tā kā šumeri domāja, ka dievu ir daudz, tad pilsētā cēla tempļus arī citiem dieviem.
Pie tempļa bija pils, kurā dzīvoja valdnieks. Tempļi un pilis bija skaistākās celtnes pilsētā. Tās bija būvētas no akmens un glazētiem māla ķieģeļiem.
Pie pils izvietoja arī pārtikas un ieroču noliktavas, mantnīcas, amatnieki ierīkoja darbnīcas.
Tuvumā templim un valdnieka pilij pacēlās skaisti augstmaņu nami. Ap tiem veidojās amatnieku un tirgotāju kvartāli.
Pilsētas nomalē bija nabadzīgo iedzīvotāju vienkāršās mītnes.
Attēlā: Mākslinieka rekonstruētā Ūra. (Pēc arheoloģisko izrakumu liecībām.)
Lai varētu aizstāvēties pret ienaidnieku uzbrukumiem, pilsētai apkārt uzcēla augstu mūri ar torņiem un vārtiem. Dažas pilsētas apjoza dziļi un plati ar ūdeni pildīti grāvji un zemes vaļņi.
Lielāko Divupes pilsētu Babilonu sargāja divkāršs mūris. Mūra biezums bija 7 – 8 metri.
Pilsētā dzīvoja valdnieks, priesteri, augstmaņi, valsts amatvīri – ierēdņi. Te mita amatnieki un tirgotāji, un liels skaits dažādu darbu strādnieku. Pilsētā dzīvoja arī vergi. Viņi bija kalpotāji un laika kavētāji valdnieka un augstmaņa namos. Vergus nodarbināja arī būvdarbos.
Briesmu brīžos aiz pilsētas mūriem patvērumu meklēja arī tālāko ciemu zemnieki.
Attēlā: Leģendārās pilsētas Babilonas un tās nocietinājumu rekonstrukcija.
Populārākais Babilonas artefakts, šķiet, ir dievietei Ištarai veltītie greznie vārti (attēlā - zilā krāsā). Tie apskatāmi Berlīnē Pergamas muzejā.
Lielākās pilsētas kopā ar apkārtējo lauku novadu veidoja patstāvīgas mazas valstis.
Pilsētvalstu galvenā sastāvdaļa bija pilsēta. Pilsētvalstī ietilpa vairāki desmiti ciemu, kuros dzīvoja zemnieki, lopkopji un zvejnieki.
Pilsētvalsts iedzīvotāji kopīgi:
- ierīkoja un uzturēja kārtībā apūdeņošanas ierīces,
- aizstāvēja zemi pret iebrucējiem,
- godināja vienus un tos pašus dievus.
Šādu pilsētvalstu Divupē bija daudz – Urūka, Ūra, Lagaša, Umma, Nipūra un citas. Tās atradās netālu viena no otras. Tādas lielas pilsētas kā Larsu un Urūku šķīra tikai 24 km. Pilsētvalstis bieži karoja savā starpā.
Attēlā: Karte ļauj novērtēt šumeru pilsētvalstu skaitu un blīvumu (skat. Tigras un Eifratas reģionā).
Urūka un Ūra bija nozīmīgākās pilsētvalstis.
Urūka bija apjozta ar 10 km garu ķieģeļu mūri, kas bija celts valdnieka Gilgameša laikā (ap 27.gs.p.m.ē.). Urūkieši īpaši pielūdza auglības, mīlas un kara dievieti Inannu (sauktu arī par Ištaru/ Astarti).
Ūra bija ostas pilsēta ar aptuveni 20 000 iedzīvotājiem. Atrašanās pie Persijas līča pavēra plašas iespējas tirdzniecībai.
Pilsētvalsts priekšgalā bija valdnieks, vienlaikus viņš bija arī augstākais priesteris. Valdnieka vara bija liela, viņam parādīja dievišķus pagodinājumus. Pēc šumeru ticējumiem varu viņam bija devuši dievi, un valdnieks valdīja dieva vārdā, bet nekad Divupes valdnieki sevi nesāka uzskatīt par dieviem (kā to darīja Ēģiptes valdnieki), viņi izjuta godbijību dievu priekšā.
Attēlā: Valdnieks Hammurapi Saules dieva Šamaša priekšā.
Dievs, protams, sēž tronī, bet valdnieks pieņem viņa dotos likumus. Cilnis no Hammurapi likumu stēlas.
Valdniekam bija daudz palīgu, kas izpildīja viņa rīkojumus. Tie bija augstākie un zemākie ierēdņi. Valdnieka rīcībā atradās karaspēks. Visiem vajadzēja pakļauties valdnieka gribai. Valdnieka vara bieži vien bija nežēlīga.
Divupes valdnieks stāsta: „Kā viesuļvētra es visu izpostīju, nodedzināju, nolīdzināju ar zemi; cilvēkus – gan lielus, gan mazus es sagūstīju.”
Valdnieka varas zīme bija īpašs apģērbs, kādu nedrīkstēja valkāt neviens cits. Viņa galvu apņēma grezns apsējs – diadēma. Valdnieks sēdēja īpaši izrotātā krēslā – tronī un rokās turēja varas zīmi – zizli.
Attēlā: Urūkas pilsētvalsts valdnieks Gilgamešs ar lauvu. Senās Divupes cilnis.
Vissvarīgākie valdnieka pienākumi bija rūpes par valsti un tautu, tāpēc valdnieks:
- gādāja par mieru un kārtību valstī,
- aizsargāja tautu pret ienaidniekiem,
- rūpējās par tempļu būvi dieviem,
- rūpējās par apūdeņošanas ierīču iekārtošanu un uzturēšanu,
- rūpējās, lai tauta būtu paēdusi (neražas gadījumā vai arī pēc ienaidnieka postoša iebrukuma valdnieks un priesteri no pils un tempļu noliktavām izsniedza pārtiku un aizdeva sēklu sējai),
- gādāja par bāreņiem un atraitnēm,
- vadīja karaspēku kaujās,
- kā priesteris upurēja dieviem un vadīja svētkus par godu dieviem.
Attēlā: Ūras zikurāta rekonstrukcija.
Pa zikurāta kāpnēm uz dieva templi ceremoniju laikā devās valdnieks augstmaņu un priesteru pavadībā, vienkāršā tauta templī iet nedrīkstēja. Tauta pulcējās zikurāta pakājē.
Valdnieks bija bagāts. Viņam piederēja daudz lielu saimniecību un daudz amatnieku darbnīcu. Valdnieks saņēma kara laupījuma lielāko daļu. Viņa mantnīcā plūda iedzīvotāju nodevas. Viņu apkalpoja vesels pulks kalpotāju.