Pirmās cilvēkveidīgās būtnes parasti atstāja sava bara mirušos locekļus likteņa varā, - tāpat, kā to dara dzīvnieki. Tos saplosīja zvēri un putni.
Tikai neanderālieši un „saprātīgie cilvēki” pirms apmēram 30 000 gadiem sāka apbedīt savus mirušos.
Attēlā: Mirušos guldīja īpašās izraktās kapu bedrēs saliektās pozās, kas atgādina embrija pozu.
Dažkārt apbedījuma bedres piesedza ar akmeņiem. To darīja tāpēc, lai plēsīgie zvēri neizraktu mirušos. Kapā līdzi deva zvērādu apģērbu, rotaslietas, medību piederumus un ēdienu.
Arheologi ir rūpīgi izpētījuši neskaitāmus šādus senā akmens laikmeta beigu apbedījumus. Lai saprastu, kādēļ cilvēki sāka apbedīt mirušos un kādēļ kapā līdzi deva lietas, kuras lietoja ikdienā, ir jāielūkojas senā cilvēka pasaules izpratnē un priekšstatos par apkārtējo pasauli.
Cilvēka dzīve bija cieši saistīta ar dabu. Lai izdzīvotu, cilvēki centās izprast dabas parādības, uzzināt to cēloni. Zinot cēloņus, varēja rīkoties tā, lai dažādas lietas un notikumi nenodarīt cilvēkiem ļaunumu. Akmens laikmeta cilvēka zināšanas bija nepietiekamas, lai izskaidrotu dabas parādības un to cēloņus. Pērkons, zibens, sniegs, lietus senajiem cilvēkiem saistījās ar kaut ko noslēpumainu un neizprotamu.
Skaidrojumu dabas parādībām un to cēloņiem viņš centās rast pārdabiskos spēkos – „garos” un „dvēselēs”. Ezera „gars” varēja dot lielu vai mazu zivju lomu, bet meža „gari” izlēma medību veiksmi. Slimību iemesls bija „ļaunie gari”, kas iemājoja cilvēkā. Cilvēka „gars” bija neredzama dvēsele, kas mājoja tā ķermenī. Dvēsele pameta cilvēku miegā, sapņos, klejojot citā pasaulē. Ja dvēsele atstāja cilvēku pavisam, dvēsele nomira.
Svarīgi!
Cilvēki ticēja, ka pēc nāves dvēsele pārcēlās citā pasaulē - „viņsaulē”. Lai dvēsele varētu doties uz „viņsauli”, mirušā ķermeni bija jāapglabā, dodot līdzi tās lietas, kas būtu nepieciešamas „viņsaules” ikdienas dzīvē.
Attēlā: Apbedījumi ar kapu piedevām.
Senie cilvēki ticēja, ka tikai senču dvēseļu kults vien nevar palīdzēt izdzīvot. Lai nodrošinātu iztiku, vēl bija jāpielabina mežu un ezeru gari, jāaizsargā sevi pret ļaunajiem gariem, labvēlīgi bija arī jānoskaņo nogalināto dzīvnieku dvēseles. Mednieki dejoja ap nogalināto dzīvnieku, dziedāja dziesmas un lūdza tā dvēseli piedot viņiem un neturēt ļaunu prātu. Tā viņi cerēja aizsargāties pret dzīvnieka dvēseles atriebību.
Attēlā: Bizona cilnis.
Arī dzīvnieku attēliem - alu zīmējumiem un ciļņiem bija liela nozīme garu pasaules ietekmēšanā. Ar šiem tēliem cilvēki gribēja piesaistīt dzīvnieku dvēseles un arī pašus dzīvniekus apvidum, kurā cilvēki dzīvoja. Daudzajiem zirgu, meža vēršu un briežu attēliem vajadzēja sekmēt šo dzīvnieku uzturēšanos apmetnes tuvumā.
Kaula, raga vai akmens figūriņas, kuras cilvēki izmantoja kā piekariņus, kalpoja par amuletiem.
Svarīgi!
Amulets – priekšmets, kam tika piedēvētas pārdabiskas spējas pasargāt tā īpašnieku no nelaimēm, slimībām, arī nest laimi.
Akmens laikmetā ticēja, ka tiem piemīt spēks, kas palīdz „aizsargāties” no gariem vai to uzsūtītajām nelaimēm, nodrošināt labvēlību.
Attēlā: Cilvēku, dzīvnieku u.c. formu dzintara amuleti, atrasti Jodkrantē pie Kuršu kāpas. Akmens laikmets.
Pirmatnējo cilvēku māksla bija cieši saistīta ar viņu ticību pārdabiskiem spēkiem. Mēģinot izskaidrot sarežģīto apkārtējo pasauli, cilvēki jau ar savas attīstības pirmajiem soļiem radīja reliģiskos ticējumus – ticību pārdabiskiem spēkiem un to pielūgšanu.
No dažādiem ticējumiem ciltīm veidojās noteikta uzskatu sistēma, kas noteica cilvēka izturēšanās veidu, viņa priekšstatus par labo un ļauno, skaisto un neglīto, par pasauli un cilvēka dzīvi. Šādu ticējumu sistēmu sauca par reliģiju. Kad tā cēlusies, precīzi noteikt nav iespējams.
Svarīgi!
Reliģija - ticība vienam vai vairākiem dieviem, to pielūgšana.
Mainoties cilvēku sabiedrībai un nodarbošanās veidam, mainījās arī reliģiskie ticējumi.
Attēlā: Pirmajiem lopkopjiem un zemkopjiem dzīvnieku dvēseļu, mežu un ūdeņu „garu” pielūgšana vairs nebija tik nozīmīga.
Neolīta laikmeta sabiedrības izdzīvošanu nodrošināja citas dabas parādības. Zemē iesēta sēkla uzdīga un deva ražu vienmēr pēc noteikta laika. Noteiktā laikā dzima arī mājdzīvnieku mazuļi. Dienu ritmu un gadalaiku maiņu varēja novērot pēc Saules un Mēness. Zemkopju un lopkopju dievu un garu pasaule bija daudz sarežģītāka un daudzveidīgāka, nekā tas bija agrāk medniekiem un barības augu vācējiem.
Svarīgi!
Zemkopju dzīves ritmu un dzīves kārtību nodrošināja Saule un Mēness: Saule ausa un norietēja, jauns Mēness nomainīja veco, un ziemas vietā atkal nāca pavasaris. Zemē iesētos graudus sasildīja Saules stari, un rudenī cilvēki gaidīja labu ražu. Cilvēki sāka uzlūkot Sauli un Mēnesi par vareniem dabas spēku pavēlniekiem – dieviem.
Attēlā: Stounhendžas kromlehs - apļos kārtoti vertikāli nostiprināti akmens bloki. Atrodas Anglijā.
Šādā svētnīcā akmens laikmeta beigās zemkopji pielūdza Sauli un vēroja tās gaitu.
Lai iemantotu vareno dievu žēlastību, dieviem cēla šādas un līdzīgas svētnīcas. Tajās novietoja akmenī vai kokā darinātus dievu tēlus. Dievus cilvēki attēloja līdzīgus sev vai dzīvniekiem. Dievus vajadzēja noskaņot labvēlīgi. Kārtība dabā, kuru tie „nodrošināja”, bija nepieciešama labas ražas iegūšanai. Dieviem ziedoja dāvanas – upurus.
Svarīgi!
Seno mednieku, zemkopju un lopkopju reliģiskie ticējumi stāsta par viņu pasaules izpratni. Attīstoties cilvēku sabiedrībai, attīstījās arī reliģiskie ticējumi.