Inki jeb inku tauta sākotnēji bija neliela indiāņu cilts, kas 12. - 13. gadsimtā izveidoja vienu no senajām Dienvidamerikas civilizācijām.
Inki kļuva par acteku un maiju kultūru mantiniekiem.
Laikā, kad sākās inku konflikts ar spāņiem, inki pārvaldīja vairāk nekā 12 miljonu cilvēku, un impērija pletās 4000 km no dienvidiem uz ziemeļiem.
Attēlā: Inku impērijas teritorija dažādos tās pastāvēšanas posmos
Inku valsts priekšgalā atradās Inka - neierobežots valdnieks - augstākais inks. Valsts pārvalde atradās viena valdnieka rokās. Tā bija lieliski organizēta kontrole, kas pilnībā pārraudzīja visas dzīves sfēras, arī privāto.
Inki dzīvoja kopienās, ko veidoja zemkopju ģimenes. Kopienā bija pārvaldnieks, bez kura atļaujas inki nevarēja atstāt kopienu. Tie nodarbojās ar lauksaimniecību, bet visa zeme piederēja augstākajam inkam.
Zeme bija sadalīta trijās kategorijās: Saules dieva, inkas un kopienas laukos. Zemnieki apstrādāja visu zemi, bet iegūto ražu atdeva atbilstoši iepriekšminētajām kategorijām.
Attēlā: Inki iekopa dārzus, kalnu nogāzēs veidojot terases
Inki audzēja kukurūzu, kartupeļus, tomātus, piparus, pupas, zemesriekstus, ķirbjus, kvinoju un citus augus, ko no Amerikas vēlāk ieviesa arī Eiropā.
Lauksaimniecībā bija viss jāveic ar rokām, jo inkiem tam nebija piemērotu mājlopu. Vienīgi smagumu pārvadāšanai tika izmantotas lamas. Atšķirībā no iepriekšējām senajām civilizācijām inki pazina darbarīkus, ko gatavoja no vara, bronzas un akmens.
Senie iedzīvotāji nodarbojās arī ar zelta skalošanu upju ielejās. Zelts tika uzskatīts par svētu un atdots valdniekam, arī sudrabs tika uzskatīts par svētu metālu.
Galvenais Inka un priesteri dzīvoja uz zemkopju rēķina un valsts klētīm izsniedza pārtiku karavīriem un ierēdņiem, bet neražas gadījumos - cietušajiem iedzīvotājiem.
Attēlā: Inku kultūras festivālā Peru - priesteru pavadībā tuvojas augstākā inkas svīta
Visiem inkiem bija jāstrādā augstāko personu liktais darbs. Valstī valdīja stingrs darba dalījums un katrs darīja sev piemērotu darbu. Bija jāsāk strādāt jau no agras bērnības, piemēram, tiem, kuriem bija 9 - 12 gadi, bija jādzenā putni no sējumiem un jādara citi tiem piemēroti darbi. Astoņpadsmitgadīgie un vecāki jaunieši izpildīja ziņnešu pienākumus, bet šajā dzīves posmā vajadzēja arī apgūt vecāku profesiju vai nodarbošanos.
Divdesmit piecu gadu vecumā bija jāprecas. Laulības notika kolektīvi, kur katram "piešķīra" sievu, neskatoties uz abu simpātijām vai antipātijām. Tas notika kopienas ietvaros un interesēs, jo tur bija kopienas uzceltā māja un iedalītais zemes gabals. Tālākais mūžs tika pavadīts pie zemes darbiem, bet pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas inki tika norīkoti pie vieglākiem darbiem. Īpašā cieņā bija sirmgalvji no astoņdesmit līdz simts gadiem, tomēr arī viņiem vajadzējis strādāt - vīt auklas un darīt citus darbus.
Attēlā: Maču Pikču - Inku impērijas cietoksnis, kas paceļas 2400 m virs jūras līmeņa
To bieži sauc par "Pazudušo inku pilsētu", jo pēc tās pamešanas, struktūra bija ilgi neatklāta. Maču Pikču ir Inku impērijas pazīstamākais simbols.
Senajā inku valstī bija augstu attīstīts pasts un pasta stacijas, - lai varētu pēc iespējas ātrāk izziņot valdnieka pavēstes un ziņojumus.
Pastāv dažādi uzskati par inku rakstību, - tradicionālais, ka inkiem nav bijis savas rakstības. Tomēr pastāv arī viedoklis, ka ir pastāvējis piktogrāfiskais raksts. It kā māņticības dēļ inki iznīcinājuši visus rakstības pieminekļus.
Svarīgi!
Saglabājusies ir īpaša inku rakstība kvipi - mezglu rakstība. Pie garas auklas piesieti krāsaini pavedieni, pie kuriem piesieti citi pavedieni ar iesietiem mezgliem.
Attēlā: Kvipu mezgli.
Kvipi apzīmēja gan skaitļus, gan jēdzienus. Katram pavedienam, katrai pavediena krāsai, arī novietojumam, bija sava nozīme, ko varēja izlasīt ziņneši.
Svarīgi!
Inkiem svarīgākais bijis Saules kults. Saules tempļi tika celti katrā pilsētā, kur upurēja dzīvniekus un augļus varenajam Inti (Saules dievam).
Tikuši upurēti arī cilvēki, tomēr ne tik lielos apmēros kā iepriekšminētajās kultūrās (maiju un acteku). Tempļi bija rotāti ar zeltu, bet visievērojamākais un bagātākais no tiem bija Kusko Saules templis, kur pat sienas bija apliktas ar zelta plāksnēm, bet tā tuvumā esot atradies zelta dārzs, kur visas skulptūras esot bijušas veidotas no zelta.
Attēlā: Inku Saules templis Kusko
Tempļus apkalpoja priesteri, kuru uzdevums bija raudzīties, lai noritētu visi rituāli, ir atzīmētas svinamās dienas un veikti citi reliģiskie rituāli.
Klosteros dzīvoja arī saules jaunavas, kurām bija jāsargā svētā uguns un jānodarbojas ar rokdarbiem. Saules jaunavas bija pilnīgi nošķirtas no to tuviniekiem un laicīgās dzīves; viņas ir devušas solījumu, kuru pārkāpjot, tika sodītas ar nāvi - apraktas dzīvas zemē.
Inki ticēja dzīvei pēc nāves, tāpēc mirušajam līdzi deva bagātīgu kapa inventāru.
Attēlā: Seno inku zelta skulptūriņa
Svarīgi!
Greznos tempļus izlaupīja un izpostīja spāņu konkistadori (iekarotāji), kuri visu zelta pārkausēja stieņos, lai būtu ērtāk paņemt līdzi. Spāņiem vajadzēja gandrīz trīsdesmit sešus gadus, līdz izdevās pilnībā pakļaut visu inku impēriju.
Tas ir iemesls, kāpēc mūsdienās maz kas liecina par seno indiāņu arhitektūras prasmi. Pilsētas viņi cēluši no milzīgiem, apstrādātiem akmens kvadriem, kuru svars pārsniedzis pat simts tonnas, bet saistvielu neizmantoja - akmeņus pieslīpēja, lai tie nevainojami piegultu viens otram.
Kvadrs - liela izmēra apskaldīts akmens sienu mūrēšanai.