Dienvideiropā, Vidusjūras piekrastē atrodas Balkānu pussala. Mūsdienās tā ir Grieķijas valsts teritorija.
Svarīgi!
Senajos laikos to pazina kā Hellādu, jo Balkānu pussalu, Egejas jūras salas un Mazāzijas rietumu piekrasti apdzīvoja grieķi, kas sevi sauca par hellēņiem.
Par Seno Grieķiju sauc grieķiski runājošo pasauli senajos laikos - ne tikai pašreizējās Grieķijas teritoriju, bet arī teritorijas, kuras senāk apdzīvoja grieķi - Kipru, Turcijas Egejas jūras krastu (tolaik sauktu par Joniju), Sicīliju un Dienviditāliju, kā arī grieķu piekrastes apmetnes tagadējā Albānijā, Bulgārijā, Ēģiptē, Francijā, Lībijā, Spānijā un Ukrainā.
Attēlā: Senā Grieķija - grieķu apdzīvotās teritorijas senatnē - 750. g.p.m.ē.
Tradicionāli par Senās Grieķijas periodu uzskata laiku no pirmajām Olimpiskajām spēlēm 776. gadā p.m.ē. līdz Aleksandra Lielā nāvei 326. gadā p.m.ē.
Grieķijas vēsturisko attīstību lielā mērā ir ietekmējusi daba.
Seno grieķu apdzīvotais apvidus ir kalnains, jūra veido robotu krasta līniju, tajā ir daudz līču, pussalu un salu (skat. att. iepriekš). Šaura zemes strēle – Korintas zemesšaurums – savieno Balkānu pussalas galveno daļu ar Peloponēsas pussalu.
Starp Balkānu un Mazāzijas pussalām ir Egejas jūra ar daudzām salām. Tās piekraste ir labi piemērota ostām. Senajos laikos jūra bija galvenais tirdzniecības ceļš.
Attēlā: Grieķijai raksturīga ainava, kur mijas kalnu grēdas un ielejas 
Senās Grieķijas mīti ir cieši savijušies ar reālajiem vēstures notikumiem. Gandrīz par katru Grieķijas vēstures posmu ir sacerēti mīti, kuros darbojas dievi, varoņi un mirstīgie cilvēki.Kaut arī mītos vēsturiskie notikumi nereti attēloti sagrozītā veidā, cilvēki sensenos laikos radušos stāstus par dieviem un varoņiem uztvēra kā īstenību. Mīti bija grieķu dzīves sastāvdaļa, bet mūsdienu pētniekiem ir visai grūti mītos atdalīt patiesību no izdomājuma.
Grieķijā bija trīs atšķirīgi, ar kalnu grēdām cits no cita atdalīti apgabali: Ziemeļgrieķija, Vidusgrieķija un Dienvidgrieķija – Peloponēsas pussala.
Nošķirtības un sadrumstalotības dēļ Senā Grieķija visā savas pastāvēšanas laikā nekad nebija vienota valsts.
Senākās Eiropas civilizācijas radās Krētā un Mikēnās, to ietekmē veidojās vēlākā Senās Grieķijas civilizācija.
Seno Grieķiju veidoja daudzas atšķirīgas pilsētvalstis, no kurām slavenākās un arī ietekmīgākās bija Sparta un Atēnas.
Attēlā: Seno Atēnu pilsētas drupas un tempļu komplekss kalnā - Akropole
Svarīgi!
Mīts (grieķu val. mythos – nostāsts, teika) – no paaudzes paaudzē nodots stāsts par pasaules un cilvēka rašanos, par dieviem, cilvēkiem un varoņiem. Mītu kopums, kā arī zinātne, kas pēta mītus - mitoloģija.
Attēlā: Zīlēšanas un pareģošanas dievam Apollonam veltītā Delfu tempļa drupas
Senie grieķi cieši ticēja, ka Delfos mītošais orākuls var pareģot nākotni, tāpēc Delfi bija nozīmīgi visai grieķu pasaulei - uz šejieni nāca pēc padoma.
Senās Grieķijas kultūra ir mūsdienu Rietumu kultūras sākotne:
- Atēnās pirmo reizi cilvēces vēsturē tika īstenota demokrātija, tādēļ mūsdienu demokrātiskās valstis var uzskatīt par Atēnu demokrātijas mantiniecēm;
- Senā Hellāda ir olimpisko spēļu dzimtene;
- Senajā Grieķijā meklējami teātra, literatūras, dzejas, mākslas, filozofijas un citu zinātņu aizsākumi;
- Līdz mūsdienām arhitekti rod iedvesmu Senās Grieķijas tempļu konstrukcijās, bet jo īpaši plašu pielietojumu - gan sporta arēnas, gan teātri, kinoteātri un citas celtnes ir aizņēmušās grieķu radītā teātra formu.
Attēlā: Senais Epidauras teātris apmēram 2000 skatītāju vietām, celts 4. gs. p.m.ē.
Sengrieķu vēsture tiek iedalīta šādos posmos:
- Krētas un Mikēnu kultūra (3. gt. p.m.ē. – 12. gs. p.m.ē)
- Homēra laikmets jeb „tumšie gadsimti” (11. gs. – 9. gs. p.m.ē.)
- Arhaiskais laikmets (8. – 6. gs. p.m.ē.)
- Klasiskais laikmets (5. gs. – 4. gs. 30. gadi p.m.ē.)
- Hellēnisma laikmets (4. gs. 30. gadi – 1. gs. 30. gadi p.m.ē.), kad grieķu kultūra, mijiedarbojoties ar vietējām kultūrām, izplatījās zemēs, kuras bija iekarojis Maķedonijas Aleksandrs.