Atika ir pussala Vidusgrieķijas austrumos, kur atradās skaistākā grieķu pilsēta Atēnas, kas vēsturē īpaši nozīmīga ar savu demokrātisko pārvaldi. Atēnieši bija ahaju pēcteči - viņi turpināja augsti attīstītās tautas tradīcijas un dzīvesveidu.
Sākumā Atēnas bija aristokrātu valsts, kas izveidojās 8. gs. p.m.ē. To pārvaldīja nedaudzu ietekmīgāko pilsoņu veidota padome.
Attēlā: Atēnu aristokrāti atpūtā. Zīmējums uz grieķu trauka. 5.gs. sākums p.m.ē.
Brīvos Atēnu pilsoņus, kas nebija aristokrāti, sauca par dēmosu.
Starp dēmosu un aristokrātiju sākās asi konflikti. Aristokrātijas valdīšanas laikā sākās Atēnu polisas pagrimums, daudzi zemnieki un pilsētnieki parādu dēļ kļuva par vergiem.
6. gs. sākumā p.m.ē. viens no populārākajiem Atēnu politiķiem aristokrāts Solons sāka ieviest reformas, lai uzlabotu tautas dzīvi, piemēram, atcēla parādu verdzību. 
Attēlā: Solons. No grieķu oriģināla veidota romiešu kopija, veidota ap 4. gs. p.m.ē.
Solons (ap 640 - 560.g.p.ē.) bija atēniešu aristokrāts, dzejnieks un politiķis, kurš ap 594. g. p.m.ē. veica plašas reformas, kas mainīja Atēnu valsts uzbūvi un lika pamatu demokrātijai Atēnās.
Solona reformas Atēnās bija pirmais solis ceļā uz tam laikam jaunu sabiedrības pārvaldes formu – demokrātiju.
Svarīgi!
Demokrātija (grieķu val. demos - tauta + cratos – vara) – valsts iekārta, kurā augstākā vara pieder tautai (pilsoņu vairākumam).
Grieķu filozofs Aristotelis (4. gs. p.m.ē.) par Solona reformām teica:
"Acīmredzot šādi trīs punkti Solona dibinātajā valsts iekārtā ir visdemokrātiskākie: parādverdzības atcelšana; tiesības katram, kas vēlas, celt prasību tiesā; pārsūdzēšanas tiesības tautas sapulcē."
Attēlā: Atēnu politiķis Kleistens
Būtiska nozīme demokrātijas attīstībā bija Atēnu politiķa Kleistena reformām 6. gs. beigās p.m.ē.:
- Tika atzīta pilsoņu vienlīdzība un brīvība;
- Visiem pilsoņiem, neatkarīgi no īpašuma lieluma, tika piešķirtas vienādas tiesības.
Tomēr Atēnu pilsoņa tiesības netika piešķirtas sievietēm, ienācējiem no citām polisām un vergiem. Polisa uzmanīgi sekoja tam, lai kāds pilsonis nevarētu apdraudēt tautvaldību un kļūt par vienīgo noteicēju valstī.
Tika ieviesta lausku tiesa – ostrakisms. Tas bija tautas balsojums, kura laikā pilsoņi uz māla lauskām jeb ostrakām rakstīja to pilsoņu vārdus, kuri, viņuprāt, apdraudēja tautvaldību. Cilvēks, par kuru nobalsoja vairākums, devās trimdā uz desmit gadiem, bet viņa īpašumi tika saglabāti.
Attēlā: Līdz mūsdienām saglabājies daudz seno grieķu ostrakas plāksnīšu; tās liecina, kurus pilsoņus viņi uzskatījuši par demokrātijas draudu
Antīkā demokrātija nozīmēja, ka pilsoņi tieši pārvaldīja valsti. Visas valsts lietas izlēma, balsojot tautas sapulcē. Vīriešiem no 20 gadu vecuma bija jāpiedalās tautas sapulcē, kas notika 3 vai 4 reizes mēnesī. Katram bija tiesības uzstāties un izteikt savas domas.
Tautas sapulces parasti ilga visu dienu. Atēnās balsoja, paceļot roku. Dažreiz balsošana bija aizklāta. Tādos gadījumos laukumā novietoja māla urnas, kurās balsotāji meta balsošanas žetonus, akmentiņus vai pupas.
Attēlā: Atēnu tautas sapulce varēja izskatīties arī apmēram šādi, - kad runātājs tika apstrīdēts
Atēnās katrs pilsonis varēja pretendēt uz amatu. Tas, ka bija daudz amatu, deva iespēju iesaistīt valsts pārvaldē visus pilsoņus. Kandidatūras amatiem izvēlējās ļoti rūpīgi, taču varēja gadīties, ka amatos nonāca cilvēki, kuriem bija visai maz izpratnes par amata pienākumiem.
Tautas sapulcei gadījās pieņemt arī pārsteidzīgus lēmumus, jo daudz ko sapulcē noteica oratora viedoklis un prasme pārliecināt klausītājus.
Atēnu pilsoņiem svarīgākie pienākumi bija dienēt armijā un piedalīties polisas sabiedriskajā dzīvē.
Attēlā: Atēnu viegli bruņotais karavīrs - hoplīts
Bagātajiem polisas pilsoņiem bija noteikti šādi pienākumi:
- Par saviem līdzekļiem pirkt kuģu aprīkojumu un uzturēt kuģus braukšanas kārtībā;
- Apmaksāt teātra izrāžu gatavošanu un algot teātra kori;
- Uzturēt skolas.
Šos izdevumus polisas pilsoņi uzskatīja gan par obligātu pienākumu, gan par godu.
Attēlā: Atikas svētvietas un saimniecības nozares
Izpētot rūpīgi karti (skat. augstāk), redzams, ka Atikā plaši audzēja vīnogas un olīvas, - kalnainais zemes reljefs bija piemērots šīm kultūrām. Problēmas bija ar graudkopību, jo piemērotu zemes platību bija maz, līdz ar to - labības resursi ierobežoti. Tāpēc Atikas iedzīvotāji, to skaitam sasniedzot kritisko robežu un sāks pietrūkt labības, demokrātiski lozēja, - kuras ģimenes pametīs Atiku.
Aizbraucēji apmetās citās zemēs Vidusjūras piekrastē. Tā apkārt jūrai izveidojās grieķu apmetnes jeb kolonijas (plašāk skat. teoriju par saimniecību).