Pēc kara ar persiešiem sākās Atēnu uzplaukums.
Svarīgi!
Atēnu jūras savienībā 4. gs. p.m.ē. apvienojās tās grieķu polisas, kuru saimniecība bija saistīta ar jūru, kuģošanu un tirdzniecību.
Visas sabiedrotās kopīgi uzņēmās:
- uzturēt floti (100 triēru);
- uzturēt sauszemes karaspēku (10 000 hoplītu un 1000 jātnieku).
Atēnu jūras savienības polisām bija kopīga kase un savienības padome. Karaspēka un flotes komandēšanu uzticēja atēniešiem.
Attēlā: Atēnas pēc grieķu-persiešu kariem - Atēnu jūras savienības laikā. Pilsētas rekonstrukcija
Ar laiku Atēnas kopīgos līdzekļus sāka izmantot savās interesēs un tas izraisīja sabiedroto neapmierinātību. Atēnu politiķi gribēja panākt, lai Atēnas kļūtu par bagātāko un skaistāko pilsētu Hellādā, tādēļ īstenoja plašu celtniecības programmu. Attīstījās dažādas amatniecības nozares un tirdzniecība.
Atēnu demokrātija veidojās pakāpeniski (skat. tēmu iepriekš - Atēnu demokrātijas sākumi). Šeit svarīga loma bija prasmei izteikties un paust savu domu, arī spējai pārliecināt. Vārds kļuva par pārvaldes ietekmēšanas līdzekli. Tauta darbojās kā tiesnesis, kas pieņem lēmumus.
Attēlā: Atēnu politiķis Perikls uzrunā pilsoņus. Glezna
Demokrātiju veicināja grieķu sabiedriskais dzīvesveids: pulcēšanās agorā un sabiedrībai svarīgu jautājumu apspriešana, sacensības un teātra izrādes, kopīga svētku svinēšana un kopīga dievu pielūgšana.
Polisas pilsonim atbilstoši savām iespējām un stāvoklim sabiedrībā bija jākalpo savai polisai - bagātie pilsoņi daļu no saviem līdzekļiem atvēlēja sabiedrības vajadzībām:
- sabiedrisko būvju celtniecībai;
- kuģu būvēšanai;
- trūcīgo pilsoņu atbalstīšanai;
- svētku un izrāžu rīkošanai.
Attēlā: Dionīsa teātris Atēnās - teātra izrāde. Rekonstrukcija
Vienkāršo pilsoņu pienākums bija aizstāvēt savu polisu, vairot tās slavu un bagātību.
Atēnu uzplaukums un demokrātijas nostiprināšanās ir saistīta ar ievērojamā valsts darbinieka Perikla vārdu. Šis politiķis bija lielisks orators, kas prata pārliecināt Atēnu pilsoņus.
Perikla reformas nostiprināja Atēnu pilsoņu tiesības. Arī Perikla sieva Aspazija tika uzskatīta par vienu no izcilākajam sava laikmeta sievietēm. Tomēr, tāpat kā citām sievietēm, arī viņai nebija tiesību iesaistīties politikā.
Perikls sekmēja to, ka Atēnas kļuva par visas Grieķijas saimniecisko un kultūras centru. Tika celti Atēnu nocietinājumi, pārbūvēta Pīrejas osta, ko ar pilsētu savienoja 6 km garš ceļš, kuru no abām pusēm ieskāva nocietinājumi – 6 km garas sienas.
Attēlā: Pīrejas osta un nocietinātais ceļš, kas savienoja ostu ar Atēnām
Perikls bija populārs un iemantoja atēniešu uzticību. Viņa namā pulcējās tālaika ievērojami kultūras darbinieki – vēsturnieks Hērodots, traģēdiju autors Sofokls un skulptors Feidijs.
Pēc Perikla ierosmes Atēnu Akropolē tika uzcelts templis pilsētas aizbildnei Atēnai – Partenons. Ieejas vārti tika saukti par Propilejiem. Celtne mūzikas priekšnesumiem – Odeons – atradās Akropoles pakājē. Partenona kompleksā tika veidotas arī citas sabiedriskās celtnes.
Attēlā: Skulptora Feidija veidotā 12 metrus augstā dievietes Atēnas skulptūra, kas atradās dievietei veltītā tempļa Partenona iekšpusē
Skulptūra bija gatavota no koka, bet klāta ar ziloņkaulu, 2 tonnām zelta un rotāta dārgakmeņiem.
Lielāko slavu tomēr Feidijs ieguva ar 14 metrus augsto Zeva statuju templim Olimpijā.
Feidijs bija ne vien izcils tēlnieks, bet arī arhitekts - viņa vadībā norisinājās Atēnu Akropoles (no grieķu valodas - akropole - augstā pilsēta) pārbūve. Partenona laukumā uz augsta podesta Feidijs novietoja milzīgu Atēnas skulptūru, kuras zelta šķēpa gals bija kā krasta bāka jūrniekiem, kas devās uz Atēnu Pīrejas ostu. Kompleksā tika uzcelti vēl vairāki tempļi un grezni ieejas vārti.
Attēlā: Atēnu Akropole. Rekonstrukcija
Par Atēnu spēcīgāko konkurenti kļuva Sparta un tās vadītā Peloponēsas savienība, kurā bija apvienojušās Peloponēsas un citu Grieķijas lauksaimniecības apgabalu polisas, kā arī tirdzniecības centri Korinta un Megaras.
Nelielajām polisām bija vajadzīgs spēcīgs sabiedrotais, tādēļ tās bija apvienojušās ar Spartu.
Abas spēcīgākās pilsētvalstis arvien vairāk pretstatīja sevi viena otrai. Atēnieši spartiešus uzskatīja par atpalikušiem, bet spartieši – atēniešus – par iedomīgiem un varaskāriem.
Attēlā: Atēnas un Atēnu jūras savienība, Sparta un Peloponēsas savienība
(Skat. apzīmējumus kartē)
Abu savienību militāro konfliktu 431. g. p.m.ē. izraisīja cīņa par tirdzniecības ceļiem Vidusjūrā. Sākās brāļu karš, jo tajā iesaistījās dažādu grieķu polisu iedzīvotāji. Vēsturē tas iegājis kā Peloponēsas karš, kas ilga 27 gadus.
Lai sekmīgāk cīnītos ar Atēnām, Sparta būvēja karakuģus. Tai izdevās sakaut Atēnu floti un aplenkt pilsētu. Atēnās sāka trūkt pārtika un izcēlās epidēmija, no kuras mira daudz pilsētas iedzīvotāju. Epidēmijas un aplenkuma laikā Atēnās mira arī Perikls un viņa ģimene. Pilsētas aizstāvji bija spiesti padoties, - Atēnas zaudēja savu kādreizējo varenību un kontroli pār tirdzniecību.
Attēlā: Atēnu politiķa un stratēga Perikla portrets
Perikla ietekmes laiks saglabājās tautas atmiņā kā "Atēnu zelta laikmets".
Pēc Atēnu padošanās pie varas nāca oligarhi (neliela bagātu cilvēku grupa, kas ieguvusi varu valstī). Oligarhi nežēlīgi izrēķinājās ar demokrātijas aizstāvjiem. Demokrātiskā iekārta tika sagrauta.
Pakāpeniski Atēnām nācās nojaukt pilsētas nocietinājumus, atdot visas kolonijas un karafloti un atzīt Spartas virskundzību.
Vienotības trūkums, biežā sabiedroto maiņa, savstarpējie kari Grieķiju novājināja, līdz tā nonāca kaimiņvalsts Maķedonijas varā.