Izcils orators bija Īsokrats (436 - 338. p.m.ē.), kuram piedēvē ap 60 runu (līdz mūsu dienām nonākusi viena trešdaļa). Viņa oratora darbība bija visai īpatnēja: viņš nekad publiski neuzstājās, bet vienīgi rakstīja savas runas (Īsokrats domāja, ka viņam nav īpašību, kas varētu patikt klausītājiem).
Īsokrats vadīja oratoru skolu, kur mācījās daudzas slavenības. Viņa sacerētās runas literārajā ziņā šaubas neizraisīja, to muzikalitāti uzskatīja par ideālu. Īsokratu centās atdarināt visi vēlākie antīkās pasaules oratori.
Īsokrats vadīja oratoru skolu, kur mācījās daudzas slavenības. Viņa sacerētās runas literārajā ziņā šaubas neizraisīja, to muzikalitāti uzskatīja par ideālu. Īsokratu centās atdarināt visi vēlākie antīkās pasaules oratori.
Arī Dēmostens (384 - 322. p.m.ē.) ieguvis oratora slavu. Savas oratora dāvanas viņš attīstīja jau jaunībā, tiesādamies ar aizbildņiem par mantojumu. Daudz pūļu viņš veltīja cīņai ar saviem fiziskajiem trūkumiem, kas traucēja viņam uzstāties no tribīnes. Kopš agras bērnības Dēmostens bijis šaurām krūtīm, klusu un vāju balsi, kas bieži pārgāja falseta skanējumā. Dēmostena balss bijusi neizteiksmīga, šņācoša, runas laikā viņš pat stostījies. Turklāt viņam bijis raksturīgi runas laikā raustīt plecus, lempīgi mētāt rokas un mīdīties uz vietas šurpu turpu. No saviem trūkumiem Dēmostens atbrīvojās ar draugu – aktiera Satira un retora Isaja – palīdzību.
Dēmostens esot trenējies runāt un skaitīt, mutē turēdams akmeņus, staigādams, kāpdams vai skriedams kalnā.
Dēmostens aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, taču īpaši populārs kļuva tad, kad kādā runā vērsās pret Maķedonijas valdnieku Filipu, pats kļūdams par simbolu cīņā par demokrātiju.
Tiesu sfērā panākumus guva Līsijs (459 - 380. p.m.ē.), kura 233 runām (panākumi neesot bijuši tikai divām) raksturīga tēlainība, laba likumu zināšana, perfekta runas uzbūve, kā arī tās bija perfekti piemērotas katra klienta raksturam un intelektuālajam līmenim. Šādi viņa panākumi skaidrojami gan ar Līsija mērķtiecību (viņš jau 15 gadu vecumā bija devies uz Sicīliju studēt retoriku), gan ar iegūto pieredzi (viņš 20 gadus strādāja par logogrāfu) un prasmi novērot un novērtēt.
Arī Īsajs (420 - 350. p.m.ē.) guvis panākumus runas mākslā. Viņš ir vienīgais no pazīstamajiem atēniešu oratoriem, kas vairījās no politiskās darbības un deva priekšroku mantojuma un citu juridisku jautājumu risināšanai (par viņu runāja kā par krāpnieku ar veiklu mēli). Īsajs bija viens no Līsija skolniekiem.
Marks Tullijs Cicerons (106. - 43. g.p.m.ē.) bija iemantojis Romas visizcilākā oratora slavu, taču interese par viņa darbiem un viņu pašu ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Cicerons bija Romas republikas valstvīrs, filozofs un izcils orators, turklāt viņš pievērsis uzmanību arī retorikas teorijai.
Cicerons izkopa savu runas stilu, kuru vēlāk centās atdarināt arī citi, taču runas kompozīcijā viņš izmantoja grieķu tradicionālo kompozīciju.
- Ievads
- Tēmas izklāsts (vienpusīgs, pat tendenciozs)
- Argumentācija (liecinieku liecības)
- Epilogs (mēģinājums iegūt tiesnešu līdzjūtību, manipulācija ar emocijām)
Cicerons uzskatīja, ka cilvēkam jābūt vispusīgi attīstītam, ka ir jāpārzina filozofija, vēsture un literatūra.
Zināšanas šajās un mūsdienās arī citās jomās ir ļoti svarīgas, jo tikai tā var iegūt gan argumentus, gan piemērus savām runām.
Lai arī šķiet, ka šobrīd jebkuru sev nepieciešamo informāciju var atrast dažu sekunžu laikā, ja ir pieeja virtuālajai videi, tad jāatceras, ka tikpat svarīgs mūsdienās ir ātrs dzīves ritms. Ne vienmēr ir laiks meklēt, ne vienmēr ir iespēja meklēt, ne vienmēr komunikācijas partneris ir gatavs gaidīt, kamēr meklējat atbildi.