Teorija

Pirmo runas uzbūves definēšanu veica sirakūzieši Koraks un Teisijs, kas publiskajā runā saskatīja
trīs daļas:
  • ievada daļa – prooimion;
  • galvenā daļa – agon;
  • noslēgums – epilogos.
Tradicionāli tiek runāts par 5 svarīgiem aspektiem, gatavojot runu:
  1. materiāla atlase;
  2. materiāla izvietošana atbilstoši noteiktiem kompozicionāliem principiem;
  3. vārdisks formulējums – runai jābūt pareizai, skaidrai, skaistai un lietas būtībai atbilstošai;
  4. domu izteikšana – intonācijas, mīmikas, žestu un ķermeņa kustību saskaņojums ar runas saturu, lai veicinātu runas efektivitāti;
  5. domu atcerēšanās.
Šie pieci kritēriji tika noformulēti vēl Romas laikā.
 
Romas retori akcentēja 3 svarīgākos runas aspektus:
  • ko teikt?
  • kur teikt?
  • kā teikt?
Mūsdienās tiek runāts par šādiem publiskās runas pamatprincipiem:
  1. Runas uzbūve.
  2. Runas mērķis.
  3. Runas valoda.
  4. Runas izteiksmes līdzekļi.
 
Atsauce:
Kramiņš Edgars. Runas prasme saziņā. R., Biznesa augstskola Turība: 2005, 63.-65.lpp., 688 lpp.
Urbanoviča I. Ietekmīga valoda. R.: AML/RSU – 2001, 65.lpp., 112 lpp.
Senās Grieķijas kultūra/Andris Rubenis. -Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. – 336 lpp.: il. - izmantotā literatūra: 44. lpp.