Apvidvārdi ir vārdi, kuru lieto tikai kādā noteiktā apvidū.
Piemērs:
|
vārds literārajā valodā
|
kartupelis
|
|
apvidvārds Kurzemē
|
rācenis
|
|
apvidvārds Vidzemē
|
tupenis
|
|
apvidvārds Latgalē
|
buļba
|
Apvidvārdi nosauc:
- sadzīves un mājsaimniecības priekšmetus: stundenis – pulkstenis; špilkums – bļodiņa; gapele – dakšiņa;
- darba rīkus: spannis – spainis; ciris – cirvis;
- lauksaimniecības produktus: sipisnieks – biezpiens; rūgusis – rūgušpiens;
- ēdienus: buļbašnīks – kartupeļu pīrādziņi ar pildījumu, bačiņas – biešu vai runkuļu lapu (retāk balandu) zupa (ar putraimiem, piena, krējuma vai gaļas piedevām), pencis – kartupeļu biezputra ar ceptu gaļu un sīpoliem;
- apģērba gabalus: sukne – sieviešu kleita; skusts – lakats, arī kabatlakats;
- savvaļas augus: dābols – āboliņš; ēcis – parastais paeglis; ceļine – ceļteka, ceļmallapa.
Apvidvārdi parasti ir viens no valodas bagātināšanas avotiem. Tos izmanto dzejā, stāstos, pasakās, lai raksturotu darbības vietu, laiku, tēlus, piešķirtu noskaņu.