Kontrkultūra izveidojās kā protests pret sabiedrībā valdošajām kultūras tradīcijām. Šīs kultūras idejas īpaši iecienītas jauniešu vidū. No kulturoloģijas viedokļa kontrkultūra ir virziens, kas noliedz dominējošās kultūras vērtības. Kontrkultūras virziena pārstāvji pauž savus uzskatus noteiktā vieta un laikā, šie uzskati ir populāri tikai konkrētā kontrkultūras virziena pārstāvju vidū. Taču tad, kad kontrkultūras pārstāvju skaits sasniegs kritisko masu, pastāv iespēja būtiskām pārmaiņām kultūras jomā.
Terminu "kontrkultūra" pirmo reizi lietoja amerikāņu sociologs Teodors Rozaks (1933-2011). Viņš šo terminu izmantoja, lai apzīmētu jaunus virzienus mākslā. Šo mākslas virzienu iedvesmas avoti tika pretnostatīti tradicionālai kultūrai. Kontrkultūra par būtiskāko uzskatīja emocionāli-juteklisko pasaules uztveri, kas pretnostatīts tradicionālajam loģiskajam pasaules uztveres veidam. Šī kultūra apšauba tradicionālās kultūras vērtības, normas un morālos nosacījumus, izvirzot savas vērtības un normas.
Kontrkultūras aizsākumi rodami līdz ar romantisma virziena izveidošanos 18. gs. beigās - 19. gs. sākumā, kas atspoguļo sabiedrības daļas protestu pret vispārpieņemto racionālismu.
Kaspars Dāvids Frīdrihs "Ceļinieks virs miglas jūras"
Kaspars Dāvids Frīdrihs "Heldšteina pie Rātenas"
Romantisms aizsākās kā pretreakcija pret Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisms akcentēja iztēles un emocionalitātes un intuīcijas nozīmi pasaules izzināšanā. Romantiķi uzsvēra individuālās brīvības nozīmi cilvēka dzīvē. Mākslā tika atspoguļota dabas varenība, māksliniekus interesēja folklora, Austrumu kultūra, darbos tika atspoguļotas reliģiskas tēmas.
Visspilgtāk kontrkultūras kustība izpaudās 20. gadsimta 60. gados, kad sabiedrībā notika t.s. "jaunatnes revolūcija", hipiju kustība un 70. gados - panku kustība. 20. gadsimta 50.-60. gados pusaudžu un jauniešu vecumu sasniedza paaudze, kas nebija piedzīvojusi badu, kara šausmas. Šie jaunieši saņēma visu nepieciešamo, lai izaugtu par izglītotiem cilvēkiem, viņi, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, bija aprūpēti un nodrošināti. Tomēr šie jaunieši asi vērsās pret sabiedrībā iedibināto kārtību. Līdz šim visu procesus sabiedrībā vadīja vecāka gadagājuma cilvēki, jauniešiem nebija iespējas apliecināt sevi kā sabiedrisku spēku. Tādēļ 20. gadsimta otrajā pusē izvērtās masveida jaunatnes dumpis, radās jaunatnes kultūra, kas pretnostatīja sevi pieaugušo kultūrai. Izveidojās kontrkultūra, kas spēcīgi ietekmēja pieaugušo cilvēku kultūru.
Papildinformācija: