Sengrieķu dramaturģija
"Sengrieķu traģēdijās nav laimīgu, lietišķu un līdzsvarotu personu. Tajās spilgtāk nekā tēlotājas mākslas darbos atklājas grieķu kultūras pretrunīgums. Sengrieķu teātra varoņi neatvairāmi iet pretī savam liktenim, kādas vienas kaislības dzīti.
Traģēdijas atsedza dziļākas problēmas (likteņa nolemtību, netaisnīgumu, ciešanas), ko slēpa cilvēka apziņa un kultūras ārējās formas. Izrādes vienlaikus gan "uzkurināja" kaislības, gan nomierināja un vienoja pilsoņus. Tika panākta kopīga attīrīšanās un dvēseļu vienotība. Ar teātra palīdzību jauniešos centās ieaudzināt vīrišķību, patriotismu, līdzdalību kopējā lietā"1
Eshils (525.-456.g.p.m.ē.)
Eshilu uzskata par sengrieķu traģēdijas pamatlicēju. Viņš bija pirmais dramaturgs, kurš palielināja aktieru skaitu no viena uz diviem, samazināja kora partijas, lugās pirmajā vietā izvirzot dialogu.
Dramaturgs dzimis Eleisīnā, cēlies no dižciltīgas zemes īpašnieka dzimtas. Piedalījās karā pret persiešiem. Mūža nogali pavadīja Sicīlijā, uz kurieni agrāk devās iestudēt savas drāmas.
Eshila darbu pamatā ir varoņteikas. Viņa darbos risinātas vainas un soda, nodarījuma un atmaksas problēmas. Viņš savos darbos pauž uzskatu, ka dievu griba ir negrozāma.
Pirmās Eshila traģēdijas ir "Lūdzējas" un "Persieši". Eshils ir arī triloģiju "Prometejs" un "Orestija" autors.
Sofokls (496.-406.g.p.m.ē.)
Dzimis Atēnu priekšpilsētā Kolonā turīgā ģimenē (tēvam piederēja ieroču darbnīca). Sofokls ieguva labu atlētisko un muzikālo izglītību.
Sofokls uzrakstījis ap 123 lugām. Piedaloties dramaturgu sacīkstēs, 24 reizes ieguvis pirmās vietas.
Sofokls ieviesa vairākus jauninājumus teātrī. Tika ieviests trešais aktieris, kas iestudējumā ļāva parādīt gan pretspēkus, gan arī blakus ievirzes. Tika uzlabotas dekorācijas, kurās sāka izmantot zīmētus attēlus, pilnveidoja arī maskas. Dievupasaule, kuru attēloja lugās, tika cilvēciskota - dramaturgs lielu nozīmi piešķīra varoņu dvēseles stāvokļa analīzei. Agrāk pārdzīvojumi bija raksturīgi tikai personāžiem - cilvēkiem.
"Viņa darbos izkopts stils sadzīvo ar dzīves filozofiju. Sofokls savās lugās izmisīgi tiecas pēc harmonijas, tajā pašā laikā godīgi atsedzot arī visas cilvēciskās vājības. Viņš radījis virkni spilgtu, nepakļāvīgu un lepnu raksturu."1
Sofokla varoņi paši atbild par savu rīcību, nevis visu vainu noveļ uz dievu nelabvēlību. Viņš uzskatīja, ka "nelaimes ceļas ne tikai no dievu ziņas neievērošanas, bet arī no savu zināšanu aprobežotības."2
Sofokls savās lugās pretnostatīja dažādu raksturu cilvēkus, lai vairāk izceltu stipru raksturu un vāju raksturu, personāžus ar dažādu dzīves uztveri. Dramaturgam patika attēlot dažādus garastāvokļus, emociju gammas no pacilājošas varas izjūtas līdz bezpalīdzības sajūtai, vājuma brīžiem.
Nozīmīgākie Sofokla darbi:
"'Antigone" (446.g.p.m.ē.)
"Ajakss" (441.g.p.m.ē.)
"Elektra" (440.-430.g.p.m.ē.)
"Ķēniņš Edips" (425.g.p.m.ē.)
Eiripīds (480.-406.g.p.m.ē.)
Dzimis Salaminas salā. Pēc rakstura bija vientuļnieks, kas daudz laika pavadīja lasot grāmatas (viņam piederēja ievērojama grāmatu krātuve, kas 5.gs. p.m.ē. bija liels retums), nodarbojoties ar filozofiju. Panākumus guva vēlākajā savas dzīves posmā.
Daiļrades pirmsākumos viņš vairāk nekā 20 reizes piedalījās traģēdiju sacensībās un tikai 5 reizes saņēma pirmās godalgas, jo viņa darbos paustās idejas konservatīvajai sabiedrībai nebija pieņemamas.
Eiripīds mainīja attieksmi pret mitoloģijas izmantošanu lugās. Ar mitoloģijas sižetu palīdzību dramaturgs risina sabiedrībā aktuālas problēmas. Viņš apzināti izvēlas sižetus, kuri ļauj risināt sabiedrībā samilzušās problēmas - pilsoniskās apziņas mazināšanos, pieaugošais egoisms, ģimenes attiecību problēmas, sievietes loma ģimenē un sabiedrībā, attieksme pret dieviem.
Dramaturgs vairāk pievēršas sieviešu lomu izstrādei, kas bija jauninājums sengrieķu traģēdiju žanrā. Liela nozīme viņā lugās ir sievietes mīlestībai pret vīrieti, mātes mīlestībai, uzticībai, atriebības alkām, viltībai un cietsirdībai. Eiripīda lugās sievietēm piemīt lielāks gribasspēks, jūtu dziļums un krāšņums nekā vīriešiem. Arī vergi un verdzenes šī dramaturga lugās ir nevis tikai statisti, bet cilvēki ar raksturu, ar spējām just, mīlēt tieši tā pat, kā brīvie pilsoņi.
Dramaturga lugām raksturīgs spilgts cilvēka dvēseles stāvokļa raksturojums. Viņa darbi ir psiholoģiski dziļi, bieži vien pesimistiski. "Tajos pazemoti augstprātīgie, kritizēta sava laika nepievilcīgā dzīves īstenība, pat pausta iežēla pret vergiem. Viņš pievēršas ikdienišķām problēmām, bet prasa meistarīgu izpildījumu aktieru vokālajās partijās, kas bijušas ļoti virtuozas. Traģēdijās "Ifigenija Aulīdā", "Elektra" un "Mēdeja" tēlotas cilvēku kaislības, kas ir spēcīgākas par sengrieķu filozofu daudzināto veselo saprātu. Mēdejai, piemēram, atriebības jūtas uzvar mātes mīlestību. Lai sāpīgāk atriebtos Jāsonam par neuzticību, viņa nogalina abu bērnus."1
Dažas no Eiripīda lugām:
"Mēdeja" (431.g.p.m.ē.)
"Andromahe" (425.g.p.m.ē.)
"Elektra" (413.g.p.m.ē.)
"Hērakls" (416.g.p.m.ē.)
"Helēna" (412.g.p.m.ē.)
Papildinformācija