Sengrieķu teātra izrādes
"Lielie dionīsiji bija pavasara sākuma svētki, kas iezīmēja arī navigācijas atklāšanu. Svētkos ieradās pārstāvji no kopienām, kuras ietilpa Atēnu jūras savienībā, lai iemaksātu nodevas savienības kasē. Svētki ilga 6 dienas."1 Jāpiebilst, ka Dionīsa svētkos teātra rituālā piedalījās pārsvarā brīvi pilsoņi, nabadzīgo pilsoņu piedalīšanās izrādēs tika segta no valsts kases.
"Svētki sākās ar svinīgu procesiju, kuras priekšgalā uz ratiem novietotā laivā sēdēja simbolisks Dionīss, kura pavadoņi - satīri (apvienoja sevī cilvēka un āža iezīmes) dziedāja slavas dziesmas savam dievam."2
Dionīsa svētku laikā tika rīkoti karnevālam līdzīgi gājieni, kuros piedalījās jaunieši ar vainagiem galvās. Viņi dziedāja Dionīsa dziesmas, pulcējās pie Dionīsa altāriem un svinīgi skandēja ditirambus - slavas dziesmas par godu dievam Dionīsam. Šajās dziesmās tika daudzinātas Dionīsa ciešanas un uzvara.
Ditirambu skandēšana
Svarīgi!
Agrāk rituālos upurēja āzi, tādējādi laika gaitā no svinīgajām dziesmām par upurējamo āzi radās izrādes ar bēdīgu saturu - traģēdijas (tulkojumā trāgos nozīmē āzis, õdē - dziesma).
Traģēdijās tika atklāta "cilvēka iekšējā pasaule, skatītāji kopā ar izrāžu dalībniekiem izjūt īpašu pārdzīvojumu (katarsi), savas dvēseles šķīstīšanos."3
"Otrā un trešā diena bija paredzēta lirisko koru izrādēm, bet pēdējās trīs - dramatiskajām izrādēm.
Teātra izrādes
Traģēdijas uzveda kopš 534.gada pirms mūsu ēras, t.i., kopš tā laika, kad šos svētkus svinēja pirmo reizi."1 Traģēdijas pēc savas struktūras līdzinājās operai - tajās gan runāja, gan dziedāja un dejoja. Nozīmīgākās teksta daļas bija melodiski sarežģītākas, tādēļ tās prasīja arī augstāku muzikālo meistarību. Pirmsākumos liela loma izrādēs tika iedalīta korim, kuru veidoja 12-50 cilvēki. Aktieru monologi un dialogi mijās ar kora dziedāšanu. Laika gaitā kora nozīme mazinājās.
"Ap 488.gadu pirms mūsu ēras traģēdijām pievienojās komēdijas."1 Nosaukums komēdija tulkojumā nozīmē jautru, iereibušu cilvēku gājiens. Šāds nosaukums cēlies no līksmības, kas valdīja karnevāliskajā gājienā un dzīrēs pēc simboliskas Dionīsa atdzimšanas.
Aina no komēdijas. Sarkanfigūru keramika
Izrādēm bija ne tikai izklaidējošs raksturs. Tās tika veltītas dievam. Izrāžu mērķis bija izraisīt skatītājos garīgu attīrīšanos.
Svarīgi!
Sižetus izrādēm pārsvarā aizguva no mitoloģijas.
Tā kā mitoloģijas saturu skatītāji pārzināja labi, tad izrāžu jēga slēpās to autoru piedāvātajos atšķirīgajos problēmu risinājumos.
"Atēnu dramaturgu darbi bija domāti tikai vienreizējam izpildījumam, un tas veicināja drāmu piesātināšanu ar aktuālu saturu.
Starpbrīžu nebija. Darbība noritēja nepārtraukti. Visbiežāk tā tika attēlota vienā vietā un nepārsniedza vienas dienas ilgumu. Renesanses laikmetā to visu sāka saukt par "vietas vienību" un "laika vienību", bet franču klasicisms to pasludināja par dramaturģijas pamatprincipu.
Maska traģēdijas personāžam
Lielajos dionīsijos traģēdijas sacensībās piedalījās trīs autori ar trim traģēdijām un vienu satīru drāmu. Dzejnieks sacerēja ne vien tekstu, bet arī drāmas muzikālo daļu, pats būdams režisors, un bieži arī aktieris.
4.gadsimtā pirms mūsu ēras koris drāmā zaudēja savu nozīmi un akcents pārvietojās uz aktieru spēli.
Dionīsa maska
Žūrija sastāvēja no 10 cilvēkiem, pa vienam pārstāvim no katras Atēnu filas (rajona). Dionīsa svētkos bija pieļautas vienīgi "uzvaras": pirmā, otrā un trešā uzvara. Līdz ar to var teikt, ka trešā uzvara bija līdzvērtīga zaudējumam. Taču godalgas saņēma visi, tikai attiecīga lieluma, un tas reizē bija arī honorārs.
Žūrijas lēmumu glabāja valsts arhīvā. 4.gadsimta vidū pirms mūsu ēras Aristotelis publicēja šos arhīva materiālus. Pēc viņa darba publicēšanas sāka iecirst akmenī uzvarētāju sarakstus katros svētkos, un līdz mums ir nonācis daudz šo uzrakstu fragmentu.
Maska komēdijas dalībniekam
Izrādes dalībnieki uzstājās maskās: tās apsedza ne tikai seju, bet arī galvu. Ar savu krāsojumu, pieres un uzacu izteiksmi, ar matu formu un krāsu maska raksturoja tēlojamās personas dzimumu, vecumu, sabiedrisko stāvokli, tikumiskās īpašības, dvēseles stāvokli. Pateicoties maskai, aktieris viegli varēja vienā uzvedumā tēlot vairākas lomas. Maska padarīja seju nekustīgu, bet mīmika jau tik un tā nebūtu saskatāma teātra milzīgo apmēru dēļ.
Zemnieka maska
Grieķu traģēdiju aktieri valkāja koturnas - ļoti augstus, koka kājām līdzīgus apavus. Sieviešu lomas spēlēja vīrieši. Aktierus uzskatīja par kulta dalībniekiem; viņus atbrīvoja no nodokļiem. Tāpēc aktiera amats bija pieejams vienīgi brīvajiem pilsoņiem.
Verga maska
Izdevumus, kas bija saistīti ar drāmu uzvešanu, valdība uzlika segt kādam turīgam pilsonim - horēgam, kurš komplektēja kori 12 (vēlāk 15) cilvēku sastāvā, komēdijā - 24 cilvēku sastāvā. Horēgs algoja kora dalībniekus, maksāja par telpām, kurās koris gatavojās, par mēģinājumiem, kostīmiem u.tml. Uzveduma krāšņums bija atkarīgs no horēga devības. Uzvaru sacensībās piešķīra kopīgi horēgam un dzejniekam."1