4. Islāms. Dievnams

Pēc musulmaņu uzskatiem, pasaulē ir tikai viens svētais templis - Kaaba. Kaaba ir pirmais templis, kuru cilvēki esot uzcēluši, lai pielūgtu Dievu. Ja ticīgais lūgšanu brīdī pagriežas Kaabas virzienā, tad Dievu var lūgt jebkurā vietā uz pasaules.

 

 

Musulmaņi uzskata, ka Kaaba tikusi vairākkārt uzbūvēta un nopostīta. Pirmo Kaabu esot uzcēluši eņģeļi, taču celtne tika nopostīta. Tad Kaabu uzcēlis Ādams - pirmais Dieva radītais cilvēks. Meka esot bijusi pirmā vieta, kur viņš apmeties uz dzīvi pēc izraidīšanas no Paradīzes. Ādama uzceltais templis sabruka Lielo plūdu jeb Noasa plūdu laikā. Trešo reizi šo templi esot uzcēlis Ābraāms (musulmaņi viņu dēvē par Ibrahimu). Ceturto reizi templi uzbūvējuši kureišu cilts pārstāvji (cilts, no kuras cēlies Muhameds). Piekto reizi templi esot pārbūvējis Muhameda līdzgaitnieks, viņa sievas radinieks Abdula Ibn Zubairs.

 

Kaabas austrumu stūrī, 1,5 metru augstumā, iemūrēts Melnais akmens, kas ievietots sudraba ietvarā. Akmens izmēri - 16,5 x 20 centimetri. Korāns vēsta, ka Melnais akmens tika sūtīts Ādamam, šis akmens nākot no Paradīzes.

 

 

Pastāv uzskats, ka akmens spēj uzņemt sevī cilvēku grēkus. Šī uzskata dēļ svētceļnieki cenšas Melnajam akmenim pieskarties. Leģenda vēsta, ka sākumā šis akmens bijis balts, taču no uzņemtajiem svētceļotāju grēkiem laika gaitā kļuvis melns.

 

 

Musulmanis, kurš devies svētceļojumā uz Kaabu, apiet apkārt templim septiņas reizes, katru reizi pieskaroties Melnajam akmenim un noskūpstot to. Šī tradīcija esot saistīta ar šādu notikumu: Ibrahims (Ābraāms) meklēja akmeņus tempļa celtniecībai. Viņš esot atnesis Melno akmeni un novietojis to tajā vietā, kura tas atrodas pašreiz. Pēc tam Ibrahims esot veicis apli ap vietu, kur nolēma būvēt templi.

 

Kaabas austrumu sienā 2,5 metru augstumā virs zemes ir izbūvētas durvis. Pie durvīm var nokļūt tikai pa kāpnēm, kuras nepieciešamības gadījumā tiek novietotas pie austrumu sienas. Šāds durvju izvietojums saistīts ar plūdiem, kuri reizēm piemeklēja šo reģionu. Durvis ir aptuveni 3 metrus augstas un 1,68 metrus platas. To izgatavošanā izmantoti 280 kilogrami zelta.

 

Ramadāna mēnesī Kaaba tiek apsegta ar baltu audumu. Tas simbolizē tempļa attīrīšanos. Pēcāk templis tiek apklāts ar melnu pārsegu - kisvu, kuru svētceļotāju karavāna atved no Ēģiptes. Melnais pārsegs apklāj Kaabu visu atlikušo gadu, tas tiks nomainīts pēc gada. Veco pārsegu sagriež mazās strēmelēs un izdala svētceļotājiem.

 

 

Melnais Kaabas pārsegs kisva tiek izgatavots no zīda. Pārsega garums ir 41 metrs, kopējais laukums - 875 kvadrātmetri, bet pārsega biezums ir 2 milimetri. Pārsega augšējā daļa rotāta ar tekstiem no Korāna, kas izšūti zelta diegiem.

 

 

Vieta, kur atrodas ieejas durvis Kaabā, pārsegā bagātīgi rotāta izšuvumiem ar zelta diegiem.

 

 

Kisvu izgatavo rūpnīcā, kurā auž tikai šo pārsegu, neko citu.

Mošeja ir ticīgo pulcēšanās vieta. Tulkojumā no arābu valodas vārds mošeja nozīmē lūgšanu nams.

 

 

Par vecāko mošeju uzskata Kubas mošeju Medīnā (622. gads), kuru pavēlēja uzbūvēt Muhameds.

 

 

Tradicionāli mošejas kompleksā ietilpst galeriju ieskauts pagalms ar baseinu tā centrā, lūgšanu zāle, minareti četros ēku kompleksa stūros. Plānojuma pamatā ir kvadrāta vai taisnstūra forma. Pirmsākumos mošeju jumtu veidoja plakne, kas balstījās uz kolonnām.

 

Sākot ar 15. gadsimtu mošeju celtniecībā sāka izmantot kupolus. Kupolu izvietoja virs galvenās lūgšanu zāles. Kupols simbolizē debesis. Mošejas malās tika izvietoti mazāki kupoli un puskupoli. Kupoli no iekšpuses tiek bagātīgi dekorēti.

 

 

 

Mošeju griesti, tā pat kā kupola daļa, tiek bagātīgi dekorēti.

 

 

Mošejas ārējās sienas, pretstatā iekštelpām, ir vienkāršas. 

 

Mošejas plānojumu noteica islāma kulta prasības. Uz lūgšanās ticīgie pulcējās piecas reizes dienā, pirms ieiešanas mošejā katru reizi, pēc noteikta rituāla, bija jānovelk apavi, jāapmazgā seja, rokas un kājas. Tādēļ laika gaitā izveidojās pagalma tipa mošeja. Centrā atradās četrstūra laukums ar ūdensbaseinu tā centrā apmazgāšanās rituāla veikšanai.

 

 

 

 

Pagalmu no visām pusēm ieskāva arkāde (arku rindas), ko balstīja kolonnas, izvietotas vairākās rindās. Tajā mošejas pusē, kas vērsta uz Meku, kolonnas tika izkārtotas daudzās rindās, veidojot kolonnu zāli.

 

Mošejā atrodas lūgšanu zāle musalla. Musalla dekorēta ar plāksnēm, kuras rotā kaligrāfiski rakstīti teksti no Korāna. Musallā neatrodas mēbeles. Lūgšanu laikā ticīgie stāv uz paklājiem.

 

 

Musallas siena, kuras izvietojums atrodas tajā debespusē, kur atrodas arī Meka un Kaaba, tiek dēvēta par kiblu. Kad ticīgie ierodas musallā uz lūgšanām, viņi nostājas ar seju pret kiblu.

 

Kiblā tiek izveidota niša - mihrabs, kas ticīgajiem norāda Mekas atrašanās virzienu. Mihrabs greznots ar ornamentāliem rotājumiem un kaligrāfiski rakstītiem tekstiem no Korāna.

 

  

 

Garo lūgšanu laikā (piektdienas vakaros) un svētku laikā sludinātājs savas runas teic no īpaša paaugstinājuma - minbara. Minbars atrodas līdzās mihrabam, tā labajā pusē. Minbara pamatforma aizgūta no valdnieka troņa un tiesneša sēdekļa.

 

 

Tas līdzinās augstam tronim, uz kuru ved kāpnes ar nepāra skaita pakāpieniem (sākot ar 5 pakāpieniem). Lai nokļūtu pie kāpnēm, jāatver īpašas durvis. Minbaru izgatavo no koka vai akmens, tas tiek rotāts ar kokgriezumiem, dārgakmeņu, marmora vai cēlkoku inkrustācijām, tas tiek apzeltīts.

 

 

Vīrieši un sievietes lūgšanas veic atsevišķi. Parasti sievietes atrodas musalā pēdējās rindās, aiz vīriešiem. Dažās mošejās sievietēm izveidotas īpašas lūgšanu telpas.

 

Pie mošejām tiek uzbūvēti minareti - torņi, kuros kāpj saucējs muedzins.

 

 

Minareti var būt būvēti kā cilindrveida, četrstūra vai astoņstūra celtnes.

 

 

Pirmsākumos minaretus nebūvēja, jo uzskatīja, ka tā ir ārišķība, tiem nav praktiskas nozīmes. Pirmais minarets tika uzbūvēts 665. gadā kalifa Muavija I valdīšanas laikā. Mērķis - pārspēt kristiešu baznīcas, to zvanu torņus. Minareta funkcija ir tieši tāda pati, kā zvanu torņiem - aicināt ticīgos uz lūgšanām. Minarets parasti ir augstākais punkts visā pilsētā.

 

 

Uz minareta virsotni ved kāpnes. Muedzins noteiktā laikā aicina pilsētniekus uz lūgšanu, izsaucot īpašo saucienu - azānu. Mošejās, kurām nav minareta, azānu sauc no mošejas telpām vai stāvot mošejas laukumā.

Senāk par muedzinu varēja kļūt tikai akls cilvēks - lai viņš nevarētu no augstā minareta ielūkoties citu pilsētnieku mājās.

 

Mūsdienās par svētākajām vietām tiek uzskatītas trīs mošejas - Hārama mošeja jeb Lielā mošeja Mekā, Nabevi mošeja Medīnā un Aksas mošeja Jeruzalemē. 

 

Kad Muhameds 630. gadā iekaroja Meku, Kaaba tika pasludināta par Hārama mošeju jeb Svēto mošeju.

 

 

Medīnā tika uzbūvēta Nabevi mošeja jeb Pravieša mošeja (622. gads). Savu nosaukumu mošeja ieguva pēc tam, kad tajā pirmo piektdienas lūgšanu noturēja Muhameds. Lai Muhameds varētu ērtāk vadīt lūgšanas, tika izgatavots paaugstinājums - minbars. Šai mošejai tika izveidots plašs pagalms. Nabevi mošejas plānojums un mošejā ieviestās tradīcijas kalpoja par pamatu citu mošeju plānojumu izveidei un tradīciju ievērošanai.

 

 

Aksas mošeja atrodas Jeruzalemē, Tempļa kalna virsotnē. Tajā vienlaicīgi var lūgties aptuveni 5000 ticīgo. 7. gadsimta sākumā šajā vietā atradās neliels lūgšanu nams. Tika veikta pārbūve, 705. gadā šajā vietā atradās mošeja. Ēka sagruva zemestrīces laikā, mošeja tika pārbūvēta, bet atkārtoti cieta zemestrīcē. 1035. gadā mošeja atkal tika uzcelta no jauna un kalpo par lūgšanu vietu vēl mūsdienās.