Radot jebkuru kultūras parādību, cilvēks tajā parāda savu domāšanas formu. Kultūras pētnieki iedala trīs domāšanas formas - mitoloģisko, reliģisko un filozofiski-zinātnisko.
1. Mitoloģiskā domāšana
Šim domāšanas veidam raksturīgs uzskats, ka "paralēli cilvēku pasaulei eksistē un darbojas tikpat saprātīga dievu un garu pasaule, turklāt tās darbība būtiski ietekmē norises cilvēku pasaulē."
Attēlā - Dievu gribas izzināšana ar Likteņa zirga palīdzību.
Artūrs Baumanis, "Likteņa zirgs", 1887
Mitoloģija tulkojumā no grieķu valodas vārda μυθολογία (muthología) nozīmē stāstu stāstīšana. Tā ietver dažādu tautu mītus, eposus, pasakas, leģendas. Mitoloģija izveidojusies cilvēces sākumposmā, tā ietekmējusi kultūras attīstību. Mitoloģiskie tēli tiek izmantoti literatūrā, mākslā, tos nav iespējams izprast, ja nepārzina konkrētās tautas mitoloģiju. Tai ir būtiska loma jebkurā kultūrā. Lai labāk izprastu kādu nāciju, vispirms būtu svarīgi iepazīties ar šīs tautas mitoloģiju.
Cilvēka mitoloģiskie uzskati atspoguļojas mītos - nostāstos par dieviem un varoņiem. Ar mītu palīdzību cilvēks izskaidro visas norises savā dzīvē un apkārtējā pasaulē. Var teikt, ka mīts senajiem cilvēkiem aizstāja zinātni. Izskaidrojot pasaules norises, cilvēks izmantoja pazīstamas parādības no savas apkārtne, piemēram, vēju izskaidroja kā kādas milzīgas būtnes elpu, lietu - kā šīs milzīgās būtnes asaras.
2. Reliģiskā domāšana
Šis domāšanas veids balstās uz pārliecību, ka pasaules norises atrodas kādas augstākas būtnes rokās. Dažās reliģijās šī būtne dēvēta par dievu (kristietībā - Dievs, islāmā - Allāhs). Citās reliģijās šo būtni uzskata par augstāko garu, kas neiemiesojas kādā konkrētā veidolā (indiešu brahmans).
Attēlā - dažādu reliģiju simboli.
Cilvēks, kuram raksturīga reliģiskā domāšana, arī cenšas izskaidrot dažādās norises sev apkārt. Reliģiskie priekšstati ir daudz precīzāki, nekā mitoloģiskie priekšstati. Ja mītiem var būt dažādas versijas par vienu un to pašu jautājumu, tad reliģiskie uzskati ir precīzi piefiksēti īpašos Svētajos rakstos. Par tiem ticīgie var diskutēt, bet mainīt uzrakstīto viņi nedrīkst.
"Reliģiskās idejas parasti izraisa arī zināmu cilvēku kopību (kopienu, baznīcu, draudžu, klosteru) veidošanos. No katra, kas pieder šai kopībai, tiek prasīta noteiktu normu un rituālu ievērošana."2
Attēlā - Budas skulpturālais atveidojums, 4. gs. p.m.ē.
3. Filozofiski - zinātniskā domāšana.
Attēlā - Galileo Galilejs (1564-1642), Renesanses laika zinātnieks, domātājs.
Šī domāšanas forma balstīta uz uzskatiem, ka cilvēks ar sava prāta palīdzību var izzināt un izprast pasauli un tās norises. Šī domāšanas veida piekritēji vai nu noliedz augstākās būtnes pastāvēšanu, vai arī uzskata, ka šī būtne cilvēkam devusi pilnīgu izvēles un rīcības brīvību.
Filozofiski - zinātniskās domāšanas piekritēji atbildes uz saviem jautājumiem meklē, izmantojot zinātniskas metodes. Tiek izvirzīta problēma, tad dabā vai cilvēku sabiedrībā tiek vākta informācija šīs problēmas risināšanai (apkopoti dati, veikti novērojumi un eksperimenti, analizēti eksperimentu rezultāti). Iegūtā informācija tiek apkopota un izdarīti secinājumi.