Kembrija un ordovika vecuma nogulumi Latvijas rietumdaļā un Baltijas jūras akvatorijā satur naftu. Naftu saturošie slāņi Latvijā konstatēti kembrija, ordovika, silūra sistēmā. Pēc ogļūdeņraža sastāva Latvijas nafta pieskaitāma pie metāna naftu grupas. Tā satur vairāk nekā 50% gaišo frakciju, no tām 21% benzīna frakciju.
Latvijas sauszemes atradnēs varētu būt ap 100 miljonus barelu naftas, bet Latvijas jūras teritorijā - aptuveni 360 miljoni barelu (ir veikti tikai vispārēji ģeoloģiski pētījumi bez padziļinātas atradņu izpētes). Pēc citiem datiem, kopā Latvijā varētu būt ap 250 miljonu barelu naftas.
Attēlā: nafta no urbuma
Latvijā ir konstatēti atsevišķi ģeoloģiski pacēlumi, ko ģeologi sauc par naftas slazdiem. Šelfā ir ap 20 šādu naftas ieguves ziņā perspektīvu pacēlumu. Pirmo reizi Latvijā nafta atrasta 1963. gadā (Kuldīgas rajona Gudenieku pagastā). Tās krājumi ir ap 770 tūkstoši tonnu. Gudenieku nafta ir augstas kvalitātes — tā dēvētā parafīna tipa nafta, kam ir augsta kvalitāte, taču tā ir maz piemērota benzīna ražošanai. Šāda nafta, to pārstrādājot, ir derīga kosmētiskās produkcijas ražošanai. Pašlaik Gudenieku pagastā SIA "Alīna"apsaimnieko 983 m dziļu urbumu.
Vēsture
Jēlnafta jau no senatnes ir bijusi zināma; to izmantoja lampās un lāpās. Pirmais, kam ienāca prātā iegūt naftu no urbumiem, bija Ņujorkas jurists Georgs Bisels. Viņš aizsūtīja Pensilvānijas jēlnaftas paraugus Jēlas universitātes zinātniekam Bendžaminam Silimenam, kurš konstatēja, ka nafta ir daudzu derīgu produktu izejviela. Viņš secināja, ka no tās var iegūt lampu degvielu, smēreļļas, apgaismes gāzi, sveču parafīnu un daudz ko citu. Silimena paziņoja biznesmeņiem, ka ar naftu var iegūt lielu peļņu.
Pēc tam Bisels nolīga Edvinu Dreiku veikt urbšanas darbus naftas ieguvei Pensilvānijas štatā netālu no Titusvilas, un oficiāli tur pirmo naftu ieguva 1859. gada 27. augustā. Pēc tam sākās aktīva naftas ieguve; daudzi steidza pirkt vai nomāt zemi, kur varētu būt naftas iegulas. Sākās naftas bums, kas pārņēma ne tikai ASV, bet arī Kanādu un Eiropu.
XIX gs. beigās un XX gs. sākumā Rietumu lielvalstis ar diplomātiskām un militārām metodēm pārņēma savā ziņā naftas atradnes Tuvajos Austrumos, gūstot resursus savu ekonomiku attīstībai. Laikā no 1900. līdz 1960. gadam Rietumu lielvalstu kompānijas guva 163 000 000 000 $ tīrās peļņas par Tuvo Austrumu naftas izmantošanu, savukārt paši naftas īpašnieki (vietējie šeihi) koncesionālajos maksājumos saņēma 99 000 000 000 $.