1. Sudrabs

 

Pēc ķīmisko elementu izplatības Zemes garozā sudrabs ieņem tikai 70. vietu, taču cilvēce to pazīst jau kopš 5. gt. p. m. ē. Pazīstamākais sudraba minerāls ir argenīts ${\mathit{Ag}}_{2}S$, bet dabā tas visbiežāk sastopams citu metālu (Zn, Cu, Pb) sulfīdrūdu sastāvā. Ievērojamākās sudraba rūdu atradnes ir Meksikā, ASV, Peru, Altajā, Vidusāzijā. Sastopami arī sudraba tīrradņi.

Lai iegūtu tīru sudrabu, izmanto hidrometalurģijas metodi.

Sudrabs ir smags, taču mīksts un plastisks metāls ar spoži baltu spīdumu. Tam piemīt visaugstākā siltuma un elektrības vadītspēja.

Sudrabs ir ķīmiski neaktīvs metāls, taču tā joni ārkārtīgi mazās koncentrācijās spēj pāriet ūdenī, kas tāpēc kļūst sterils, jo sudrabam ir antiseptiskas īpašības.

Sudrabs nereaģē ar skābekli ne parastajos apstākļos, ne augstākās temperatūrās, taču ozons $O_3$ šo metālu oksidē pat istabas temperatūrā:

Sudrabam ir tieksme savienoties ar sēru. Ja šo metālu paberzē ar sēra gabaliņu, tas nomelnē, jo rodas sudraba sulfīds ${\mathit{Ag}}_{2}S$. Sudrabs apsūbē arī gaisā esošā sērūdeņraža ietekmē.

Paaugstinātā temperatūrā sudrabs reaģē ar visiem halogēniem.

Sudrabs nereaģē ar koncentrētām oksidējošām skābēm.

 

Sudrabs ir cēlmetāls, to izmanto sakausējumos, no kuriem gatavo juvelierizstrādājumus, sadzīves priekšmetus, medaļas, monētas. Izplatītākie ir sudraba sakausējumi ar raudzi 800 un 875 (dārgmetāla masas vienības 1000 sakausējuma masas vienībās). Pazīstamākie ir sudraba sakausējumi ar varu.

Tīru sudrabu lieto elektrotehnikā, radiotehnikā, galvanoplastikā, elektronikā. Stikla pārklājumus ar sudrabu izmanto spoguļu un termosu izgatavošanai.

Sudraba (I) oksīds${\mathit{Ag}}_{2}O$ ir tumšbrūna kristāliska viela, ko iegūst sudraba nitrāta reakcijā ar sārmiem:

 

Sudraba (I) oksīda veidošanās šajā reakcijā izskaidrojama ar to, ka sudraba (I) hidroksīds eksistē tikai ļoti atšķaidītos šķīdumos, bet lielākā koncentrācijā tas sāk sadalīties par ${\mathit{Ag}}_{2}O$ un $H_{2}O$.

Sudraba (I) oksīds nedaudz šķīst ūdenī un reaģē ar to, veidojot vājas koncentrācijas šķīdumu, kuram ir sārmaina reakcija:

300$\mathrm{°}C$ temperatūrā sudraba (I) oksīds sadalās par sudrabu un skābekli.

${\mathit{Ag}}_{2}O$ šķīst amonjaka ūdenī, veidojot diamīnsudraba I hidroksīdu jeb t. s. sudraba oksīda amonjakālo šķīdumu:

Sudraba (I) savienojumi viegli reducējas, izdalot sudrabu. Par reducētājiem visbiežāk izmanto aldehīdus (formalīnu, glikozi). Pēc šādas metodes no sudraba oksīda amonjakālā šķīduma iegūst sudraba pārklājumus uz stikla (sudraba spoguļa reakcija).

 

Nozīmīgākais sudraba sāls ir sudraba (I) nitrāts  $\mathit{AgN}{O}_3$ - bezkrāsaina kristāliska viela, kas ļoti labi šķīst ūdenī. Sudraba (I) nitrātu izmanto galvenokārt citu sudraba savienojumu iegūšanai. Sudraba (I) nitrātu izmanto medicīnā sudraba preparātu ražošanā. $\mathit{AgN}{O}_3$ piemīt audus savelkoša un pretiekaisuma iedarbība. Lielākās koncentrācijās to izmanto čūlu un kārpu piededzināšanai (kārpu zīmuļi). Ar $\mathit{AgN}{O}_3$ un $\mathit{AgCl}$ piesūcina baktericīdo papīru, ko izmanto brūču, nobrāzumu un apdegumu dezinficēšanai. No $\mathit{AgN}{O}_3$ pagatavo arī sudraba koloīdos šķīdumus; tos lieto gļotādu dezinficēšanai.

Sudraba (I) nitrāta šķīdumu ūdenī lieto par reaģentu halogenīdjonu pierādīšanai, jo visi sudraba halogenīdi, izņemot AgF, ir ūdenī praktiski nešķīstoši savienojumi, uz kuriem neiedarbojas koncentrētas skābes.

Sudraba savienojumi gaismā sadalās, izdalot sudrabu brīvā veidā. Ļoti jutīgi pret gaismas iedarbību ir sudraba (I) halogenīdi, tāpēc tos, it sevišķi AgBr, izmanto fototehnikā par gaismjutīgā slāņa komponentiem. Atkarībā no apgaismojuma intensitātes sudraba halogenīdi rada lielāku vai mazāku sudraba kristālu aizmetņu koncentrāciju, kas fotomateriāla attīstīšanas procesā veido sīkkristālisku sudraba slāni ar attiecīgu nomelnējuma toni, jo sasmalcināts sudrabs nespīd. Halogenīdu, kas nav sadalījies, atdala t. s. fiksēšanas procesā.