Iedzīvotāju raksturojums
Cilvēkus ir iespējams raksturot pēc vecuma un dzimuma, valodas, etniskām un citām pazīmēm.
Iedzīvotāju dzimuma un vecuma struktūra. Vīriešu un sieviešu skaita proporciju nosaka dabas likumi. Vidēji pasaulē piedzimst aptuveni par 5-6% zēnu nekā meiteņu. Tā kā vīrieši dzīves laikā ir vairāk pakļauti dažādiem negadījumiem un slimībām (sadzīves un darba traumām, alkoholismam, narkomānijai, AIDS, kariem u.c.), vidējos mūža gados vīriešu un sieviešu proporcija izlīdzinās, bet vecākajos izveidojas sieviešu pārsvars.
Iedzīvotāju vecumstruktūra ir atkarīga galvenokārt no demogrāfiskajiem procesiem, iedzīvotāju mehāniskās kustības un mūža ilguma. Visu Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums 2000. gadā bija 38, 7 gadi.
Iedzīvotāju vecumstruktūra ir atkarīga galvenokārt no demogrāfiskajiem procesiem, iedzīvotāju mehāniskās kustības un mūža ilguma. Visu Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums 2000. gadā bija 38, 7 gadi.
Iedzīvotājus iedala trīs vecuma grupās:
- pirmsdarbspējas vecums – jaunieši līdz 15 gadiem;
- darbspējas vecums – 15-65 gadus veci cilvēki;
- pēcdarbspējas vecums – cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem.
Darbspējas vecumu valstī nosaka likums. Latvijā arvien pieaug iedzīvotāju novecošanās tendence. Tas nozīmē, ka nākotnē arvien vairāk samazināsies darbspējīgo iedzīvotāju skaits un palielinās vecuma pensiju saņēmēju skaits. Ņemot vērā šo demogrāfisko situāciju, pensijas vecums Latvijā pakāpeniski tika paaugstināts līdz 63 gadiem un 3 mēnešiem (vīriešiem un sievietēm vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais vecums ir 63 gadi un 3 mēneši). Ja pensijas vecumu nepaaugstinātu, sabiedrības novecošanās radītu vēl lielāku papildu slodzi sociālās apdrošināšanas budžetam, no kura tiek finansēta valsts pensiju izmaksa. No ekonomiskā viedokļa labvēlīgāka situācija ir tad, ja valstī ir vairāk strādājošo un mazāk apgādājamo. Šo attiecību raksturo demogrāfiskā slodze.
Demogrāfiskā slodze ir apgādājamo iedzīvotāju skaita attiecība pret darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitu, rēķinot uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem.
Apgādājamie iedzīvotāji dalās divās grupās: bērni un jaunieši, pensionāri. Latvijā lielāko apgādājamo daļu veido pensionāri, tādēļ valstī ir grūti tos nodrošināt ar iztikai nepieciešamo pensiju, kā arī palielināt pabalstus ģimenēm ar bērniem.
Iedzīvotāju galvenās vecuma grupas procentos
Gads | Līdz darbspējas vecumam | Darbspējas vecumā | Virs darbspējas vecuma |
1897 | 41,0 | 52,8 | 6,2 |
1920 | 38,3 | 52,9 | 8,6 |
1935 | 30,4 | 60,3 | 9,2 |
1943 | 29,1 | 60,6 | 10,3 |
1959 | 30.0 | 63,2 | 6,8 |
1970 | 23,1 | 56,2 | 20,7 |
1979 | 21,8 | 58,3 | 19,9 |
1989 | 22,7 | 56,6 | 20,7 |
2000 | 18,0 | 58,9 | 23,1 |
2006 | 14,3 | 64,4 | 21,3 |
Laulība un ģimene. Pasaulē lielāko daļu veido monogāmas ģimenes, t.i., viena vīrieša un sievietes kopdzīve, kā tas ir arī Latvijā. Ģimeni var veidot vienas, divu vai vairāku paaudžu radinieki.
20. gadsimtā ir mainījusies attieksme pret laulību un ģimenes dzīvi. Dzimumu vienlīdzīgās iespējas iegūt izglītību, darbu un materiālo nodrošinājumu, kā arī piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē ir veicinājušas sieviešu patstāvību un neatkarību pretstatā iepriekš valdošajam uzskatam, ka sievietes vienīgais pienākums un rūpes ir par ģimeni. Pēdējos gados ir samazinājies oficiāli reģistrēto laulību skaits un ir palielinājies šķirto un nepilno ģimeņu skaits.
20. gadsimtā ir mainījusies attieksme pret laulību un ģimenes dzīvi. Dzimumu vienlīdzīgās iespējas iegūt izglītību, darbu un materiālo nodrošinājumu, kā arī piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē ir veicinājušas sieviešu patstāvību un neatkarību pretstatā iepriekš valdošajam uzskatam, ka sievietes vienīgais pienākums un rūpes ir par ģimeni. Pēdējos gados ir samazinājies oficiāli reģistrēto laulību skaits un ir palielinājies šķirto un nepilno ģimeņu skaits.
Ģimene ir laulātais pāris ar bērniem vai bez bērniem vai viens no vecākiem ar bērniem.
Latvijā bērnu skaits ģimenēs samazinās. Lai notiktu normāla paaudžu maiņa, ģimenē ir jābūt vismaz trīs bērniem. Pēdējos gadu desmitos diemžēl ģimenēs ir tikai viens vai divi bērni. Ģimenes lielumu galvenokārt ietekmē ekonomiskie apstākļi, taču nozīmīgas ir arī etniskās, reliģiskās un kultūras tradīcijas. Nereti lielāks bērnu skaits ir jauktajās ģimenēs, kurās vecāki ir no dažādām tautībām, nekā latviešu ģimenēs.
Iedzīvotāju nacionālo sastāvu raksturo etniskā piederība (tautība) un valoda. Cilvēcības attīstības gaitā rases ir ļoti sajaukušās, tādēļ iedzīvotāju raksturojumā parasti neuzsver piederību rasei , bet gan etniskajai grupai, tautai vai nācijai.
Nācija ir vēsturiska, etnosociāla cilvēku kopība, ko vieno teritorija, ekonomiskā dzīve, valoda, kultūra, psiholoģiskās īpatnības.
Tauta ir vēsturiski izveidojusies valodiska, psiholoģiska un noteiktas kultūras cilvēku kopība.
Etniskā grupa ir skaitliski neliela savrupa nācijas daļa, kas dzīvo noteiktā teritorijā un saglabā dažas kultūras, valodas un dzīvesveida īpatnības.
Pasaulē ir vairāk kā 2 tūkstoši dažādu tautu un nāciju. Tautas galvenā pazīme ir tās valoda, kultūras un vēstures tradīcijas. Pasaulē ir vairāki tūkstoši valodu un tās ir sadalītas 15 valodu saimēs pēc izcelsmes un līdzības, kuras savukārt dalās valodu grupās.
Valodu saime ir radniecīgas valodas, kas cēlušās no vienas pirmvalodas dialektiem, tiem laika gaitā attīstoties par atsevišķām valodām (piemēram, indoeiropiešu, somugru valodu saime).
Valodu grupa ir radniecīgu valodu kopa, kas attīstījusies, saimes pirmvalodai sašķeļoties, tas ir valodu saimes sīkāks iedalījums (piemēram, baltu valodu grupa indoeiropiešu valodu saimē).
Latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,7 miljoniem cilvēku, galvenokārt Latvijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Lielākās latviešu valodas pratēju kopienas ārpus Latvijas ir Īrijā, Austrālijā, ASV, Zviedrijā, Lielbritānijā, Vācijā, Brazīlijā un Krievijā.
Latviešu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupai. Kā nacionāla valoda izveidojās vairākus gadsimtus ilgā procesā no 4 baltu cilšu – kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu – valodām. Latviešu valodas veidotāji 16.—18. gadsimtā bija vācbaltiešu garīdznieki, kurus vadīja tīri praktiska vēlme — padarīt reliģiska satura grāmatas pieejamas un saprotamas arī latviešu draudžu locekļiem. Pirmā zināmā senlatviešu valodā — vidus dialektā — rakstītā un saglabājusies grāmata ir 1585. gadā Viļņā jezuītu izdotais katoļu katehisms: “Kristīgās mācības izklāsts jautājumu un atbilžu veidā”.19. gadsimta vidū Juris Alunāns ierosināja veikt rakstības reformu, un 1876. gadā Rīgas Latviešu biedrība izveidoja pareizrakstības komisiju, kas beidzot izveidoja vienotus latviešu valodas pareizrakstības principu pamatus, ieviesa virkni jaunvārdu, lai pārvarētu lielākās dialektu atšķirības. 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrībā izveidoja otru latviešu valodas pareizrakstības komisiju, kuru vadīja Kārlis Mīlenbahs, kuras darbā piedalījās Jānis Endzelīns un citi valodnieki. Šī komisija pieņēma latviešu pareizrakstības noteikumus, sakārtoja vārdu krājumu un šo valodu 1909. gadā sāka mācīt skolās kā latviešu valodu. 1910.gadā iznāk pirmā divu sējumu latviešu enciklopēdija ar latīņu burtiem.
Latviešu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupai. Kā nacionāla valoda izveidojās vairākus gadsimtus ilgā procesā no 4 baltu cilšu – kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu – valodām. Latviešu valodas veidotāji 16.—18. gadsimtā bija vācbaltiešu garīdznieki, kurus vadīja tīri praktiska vēlme — padarīt reliģiska satura grāmatas pieejamas un saprotamas arī latviešu draudžu locekļiem. Pirmā zināmā senlatviešu valodā — vidus dialektā — rakstītā un saglabājusies grāmata ir 1585. gadā Viļņā jezuītu izdotais katoļu katehisms: “Kristīgās mācības izklāsts jautājumu un atbilžu veidā”.19. gadsimta vidū Juris Alunāns ierosināja veikt rakstības reformu, un 1876. gadā Rīgas Latviešu biedrība izveidoja pareizrakstības komisiju, kas beidzot izveidoja vienotus latviešu valodas pareizrakstības principu pamatus, ieviesa virkni jaunvārdu, lai pārvarētu lielākās dialektu atšķirības. 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrībā izveidoja otru latviešu valodas pareizrakstības komisiju, kuru vadīja Kārlis Mīlenbahs, kuras darbā piedalījās Jānis Endzelīns un citi valodnieki. Šī komisija pieņēma latviešu pareizrakstības noteikumus, sakārtoja vārdu krājumu un šo valodu 1909. gadā sāka mācīt skolās kā latviešu valodu. 1910.gadā iznāk pirmā divu sējumu latviešu enciklopēdija ar latīņu burtiem.
Latviešu valodas izplatības teritorija šobrīd gandrīz pilnībā sakrīt ar Latvijas valsts robežām. Runātāju skaits latviešu valodā, kuriem tā ir dzimtā valoda, sasniedz aptuveni 1,5 miljonus. No tiem 1,38 miljoni dzīvo Latvijā.
Nesenā aptaujā 60% no Latvijas etniskajām minoritātēm novērtēja savu latviešu valodas prasmi kā labu. Etniskajās minoritātēs latviešu valodu labāk prot jaunā paaudze. Daudzi Latvijas iedzīvotāji prot krievu valodu, katrs ceturtais – kādu no Eiropā plašāk izplatītajām valodām.
Nesenā aptaujā 60% no Latvijas etniskajām minoritātēm novērtēja savu latviešu valodas prasmi kā labu. Etniskajās minoritātēs latviešu valodu labāk prot jaunā paaudze. Daudzi Latvijas iedzīvotāji prot krievu valodu, katrs ceturtais – kādu no Eiropā plašāk izplatītajām valodām.
Latvija ir ļoti daudznacionāla – te dzīvo vairāk nekā 150 tautību cilvēku. Līdz pat 19. gadsimtam Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs bija visai viendabīgs. 18. gadsimta beigās Latvijas teritorijā bija apmēram 90% latviešu, 6,5% vāciešu, 1,1% ebreju, 0,8% poļu un 0,6% krievu. 19. gadsimta beigās pastiprinājās pārkrievošanas politika Baltijā un 1897. gada tautas skaitīšana jau uzrāda tikai 68,3% latviešu un 12% krievu. Pēc neatkarības iegūšanas 20. gadsimta 20-30. gados latviešu īpatsvars pieauga, bet gandrīz visu mazākumtautību- samazinājās. Etniskais sastāvs dramatiski mainījās pēc Otrā pasaules kara. Kara laikā notika baltvāciešu repatriācija un ebreju iznīcināšana, kas samazināja šo mazākumtautību īpatsvaru. Cilvēku upuri karā un represijās, kā arī emigrācija uz rietumiem un masveida imigrācija no Krievijas samazināja latviešu īpatsvaru līdz 52% 1989. gadā. Kopš 90. gadiem latviešu īpatsvars atkal palielinās (2011. gadā latviešu īpatsvars sasniedzis jau 59,5%).
Etnisko latviešu un krievu skaits
Citām tautām piederīgos Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, kurus vieno kopīga kultūra, valoda vai reliģija un kuri vēlas saglabāt savas kultūras īpatnības, sauc par nacionālajām minoritātēm. Tās pārstāvjiem Latvijā ir tiesības dibināt savas skolas un kultūras biedrības.
Latvijā darbojas krievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu, ebreju u.c. skolas.
Latvijā darbojas krievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu, ebreju u.c. skolas.
Cilvēkus var raksturot arī pēc reliģiskās piederības (ticības). Pasaulē ir daudz dažādu ticību, tās ir pieņemts iedalīt pasaules, etniskajās un cilšu reliģijās. Visizplatītākās reliģijas pasaulē ir kristietība, islāms un budisms. Tās ir “atvērtas” katram, kas atbalsta to galvenos pamatprincipus. Kristieši pasaulē veido gandrīz piekto daļu ticīgo. Arī Latvijā visizplatītākā reliģija ir kristietība (katolicisms, luterisms, pareizticība, protestantisms), bet lielākajās pilsētās ir izveidojušās arī cittautiešu tradicionālo reliģiju draudzes (jūdaisti, musulmaņi, budisti, krišnaīti u.c.).
Reliģiskie postulāti nosaka cilvēku uzvedību un var ietekmēt demogrāfiskos procesus, nosakot laulībā stāšanās vecumu, aizliedzot mākslīgi regulēt bērnu dzimstību utt.
Reliģiskie postulāti nosaka cilvēku uzvedību un var ietekmēt demogrāfiskos procesus, nosakot laulībā stāšanās vecumu, aizliedzot mākslīgi regulēt bērnu dzimstību utt.
Iedzīvotāju politiskā un sociālā struktūra veidojas politisku un ekonomisku procesu rezultātā. Katrā valstī dzīvo ne tikai pilsoņi(pavalstnieki), bet arī ieceļotāji no citām valstīm. 2011. g. 1. jūlijā Latvijā pēc Iedzīvotāju reģistra datiem dzīvoja 319 267 nepilsoņi (14,35% iedzīvotāju), no tiem 65,8 % bija krievi, 13,5% — baltkrievi, 9,6 % — ukraiņi. Nepilsoņu skaits sarūk naturalizācijas (Latvijas likumdošana atļauj tiem iegūt Latvijas pilsonību), emigrācijas un izmiršanas dēļ.
Naturalizācija ir brīvprātīga mītnes valsts pilsonības iegūšana, vienlaikus parādot valsts valodas prasmi un lojalitāti (uzticību) valsts likumiem un kārtībai.
Latvijā gandrīz 3/4 ekonomiski aktīvo iedzīvotāju strādā privātajā sektorā.
Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir visi nodarbinātie un īslaicīgi nestrādājošie darba meklētāji.
Strauji palielinās pakalpojumu sfērā nodarbināto skaits, tajā pašā laikā samazinās lauksaimniecībā un apstrādājošajā rūpniecībā nodarbināto skaits.
Būtisku ekonomisku pārmaiņu vai krīzes apstākļos veidojas arī tāda sociāla grupa kā bezdarbnieki. Bezdarba līmenis Latvijā ir vidēji 11% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, taču pastāv lielas atšķirības starp centrālo rajonu un Latgales reģiona iedzīvotāju nodarbinātības līmeni, kur tas ir vairākas reizes zemāks.
1/3 iedzīvotāju iztikas avots ir atalgojums, ko viņi saņem par darbu, 1/4 iedzīvotāju saņem pensiju, bet vairāk nekā 1/3 cilvēku, to skaitā arī oficiāli reģistrētie bezdarbnieki, atrodas citu personu, iestāžu vai valsts apgādībā.