Teorija

Lielbritānija
Valsts vēsturi starpkaru periodā raksturo kāds savdabīgs paradokss.
Pēc I pasaules kara valstī pastāvēja sarežģītas ekonomiskas problēmas:
  1. eksporta samazināšanās;
  2. ilgstoša krīze vienā no galvenajām industrijas nozarēm – ogļrūpniecībā;
  3. nemainīgi augsts bezdarba līmenis (1930. g. bez darba bija 2 milj. cilvēku, bet 1932. g. jau 3,75 milj.)

Netrūka priekšnoteikumu, lai Lielbritānijā saasinātos šķiru konflikti un politiskos panākumus gūtu kreisie un labējie spēki. Taču šajā laikā galēji radikālas partijas bija ļoti vājas, izpalika politiski nemieri un vardarbības uzliesmojumi. Angļiem izdevās saglabāt kopības izjūtu, kas novērsa pilsoņu karam līdzīgas situācijas.

Lielbritānijas reformas krīzes pārvarēšanai:
  1. Ārzemju preces tika apliktas ar augstu muitas nodevu. Tikai Sadraudzības valstu preces varēja ievest bez muitas.
  2. Tika pieņemts likums par palīdzību rajoniem ar īpaši augstu bezdarba līmeni. Valdība atbalstīja firmas, kuras izrādīja iniciatīvu darboties šajos rajonos.
  3. Lauksaimniecības produktu cenas stabilizēja valdības subsīdijas un ražošanas ierobežošana.
  4. Tika reorganizētas vecās rūpniecības nozares, jo īpaši tērauda un dzelzs ražošana.
 
Lielbritānija parādīja, ka krīzes laikā svarīga ir dažādu politisko spēku sadarbība, apliecinot, ka valsts intereses ir svarīgākas par atsevišķu partiju interesēm.

Starpkaru periodā Lielbritānijā neviens cilvēks nezaudēja dzīvību politiskos vai ekonomiskos konfliktos. Upurus gan prasīja Īrijas cīņa par neatkarību.
 
1921. g. Īrijas dienviddaļa ieguva domīnijai līdzīgu statusu un kļuva par Īrijas brīvvalsti. Ziemeļīrija palika Lielbritānijas sastāvā.
Svarīgi!
Nopietnākais pārbaudījums Lielbritānijas parlamentārai sistēmai bija 1926. g. vispārējais streiks, kuru formāli atbalstīja tredjūniju (arodbiedrība Lielbritānijā) kongress.
Vairāki miljoni strādājošo solidarizējās ar ogļračiem, kas cīnījās pret darba algas samazināšanu. Streiks neizslēdza pilsoņu kara iespējamību. Tredjūniju kongresa vadība nebija ieinteresēta konflikta attīstībā. Streiks ātri tika izbeigts.
 
Lielbritānijas politiskā sistēma bija viena no stabilākajām Eiropā. Stabilitāti vispirms garantēja britu politiskā tradīcija: mainoties apstākļiem, nepārtraukti tika pielāgota un turpmāk arī demokratizēta politiskā sistēma. Lielbritānija, valsts ar senām parlamentārisma tradīcijām, pārkāpa arī „demokrātijas slieksnim”. Piemēram, 1918. gadā tika īstenota vēlēšanu reforma. Vēlētājiem atcēla mantas cenzu, balsstiesības ieguva visi vīrieši no 21 gada vecuma un sievietes no 30 gadu vecuma. Desmit gadus vēlāk sievietes kļuva politiski līdztiesīgas.
Nozīmīgas izmaiņas skāra tradicionālo angļu divpartiju sistēmu. 20. gados izveidojās jauns vadošo partiju tandēms. Leiboristu partija, kura iestājās par reformu politiku, apsteidza iekšējo nesaskaņu novājinātos liberāļus. Pateicoties strādnieku vairākumam un daudzu vidusslāņu pārstāvju atbalstam, leiboristi 1922. gada vēlēšanās ieguva 142 deputātu vietas parlamentā un pirmo reizi kļuva par Konservatīvo partijas galvenajiem sāncenšiem.
 
1924. g. negaidīti tika sastādīta britu vēsturē pirmā leiboristu (Lielbritānijas Darba partija) valdība ar Džeimsu Makdonaldu priekšgalā. Šī valdība bija vāja un pilnīgi atkarīga no liberāļiem, tā noturējās pie varas nepilnu gadu, tomēr tā pierādīja, ka ir spējīga pārvaldīt valsti. 1929. gadā tā uzvarēja parlamenta vēlēšanās, iegūstot 288 deputātu vietas.
 
normal_14021-J-R--McDonald.jpg
Dž. Makdonalds

Noteicošā politiskā ietekme Lielbritānijā piederēja Konservatīvo partijai.
 
1925. gadā Konservatīvo partijā darbību atsāka V. Čērčils, kas iecelts par finanšu ministru, atjaunoja Lielbritānijas kara laikā likvidēto zelta standartu (naudas sistēma, kurā vispārējais ekvivalents ir zelts, bet apgrozībā funkcionē zelta monētas vai pret zeltu apmaināmas naudas zīmes).
 
1931. gada augustā visu triju partiju (konservatīvās, leiboristu, liberālās) līderi pieņēma lēmumu izveidot Nacionālo valdību, kuras sastāvā būtu galveno partiju pārstāvji. 1931. gada rudenī parlamenta vēlēšanās Nacionālā valdība ieguva arī tautas atbalstu. Nacionālā valdība darbojās līdz 1939. gadam un reformu ceļā izveda valsti no ekonomiskās krīzes.
 
Francija
Iekšpolitiskā situācija Francijā 20. gados bija samērā stabila. Monarhistiem un bonapartistiem bija niecīga ietekme, bet jaunie labējie radikāļi nevarēja lepoties ar plašu masu atbalstu. Savukārt komunistu ietekme kreiso nometnē un līdz ar to revolūciju draudi nepārtraukti samazinājās, jo daudziem tapa skaidrs, ka boļševiku revolūcija ir vienīgi krievu fenomens.
 
1920. g., kad sašķēlās sociālistu partija, un komunisma piekritēju skaits izrādījās vairākas reizes lielāks, bet jau 1932. gadā situācija bija citāda. Sociālisti, kas stingri aizstāvēja demokrātisko iekārtu, parlamenta vēlēšanās ieguva 2 reizes vairāk balsu kā komunisti.
 
Franču demokrātijai bija raksturīga daudzveidība, dzīvotspēja un gatavība uz kompromisiem. Valsts politiskās dzīves centrā atradās parlaments kā augstākā likumdevēja vara. Izpildvaras pozīcijas bija salīdzinoši vājākas. Valsts prezidents pildīja stipri ierobežotākas funkcijas, bet valdību parasti uztvēra kā parlamenta vairākuma komiteju. Galvenā loma valdību veidošanā piederēja radikālsociālistiem. Viņi pārstāvēja lauku un pilsētu vidusslāņus. Īstenībā viņi nebija ne radikāļi, ne arī sociālisti, bet gan liberāļi. Atkarībā no situācijas radikālsociālisti veidoja vēlēšanu savienības gan ar labējiem, gan mēreni kreisajiem.
 
Svarīga Francijas politiskās dzīves iezīme 20. gados bija biežas valdību maiņas. No 1919. g. līdz 1930. g. nomainījās 19 valdības. Pie varas Francijā atradās ierobežots politiķu skaits. Viena un tā pati persona ilgstoši pārzināja vienu darbības jomu. Savdabīgu rekordu uzstādīja A. Briāns, kas laikā no 1925. g. līdz 1932. g. ārlietu ministra pienākumus veica 14 valdībās.
 
Parlamenta vēlēšanās Francijā parasti uzvarēja dažādu partiju koalīcijas, kurās ietilpa radikāļi. 1926. g. vasarā viņi atteicās no savienības ar sociālistiem un kopā ar labējām partijām izveidoja jaunu koalīciju – Nacionālo apvienību. Par Ministru prezidentu kļuva labējo līderis Remons Puankarē, kura vadībā valdība veica nozīmīgas reformas finanšu un sociālajā jomā. 1926. g. tika stabilizēta franka vērtība, un R. Puankarē ieguva „franka glābēja” reputāciju.
1933. g. atklājās, ka vairāki valdības locekļi iejaukti finanšu afērās. Francijā sākās nopietna iekšpolitiskā krīze. To centās izmantot galēji labējie spēki, lai izdarītu valsts apvērsumu. 1934. g. 6. februārī bruņotas labējo radikāļu vienības mēģināja ieņemt valdības iestādes un padzīt parlamentu. Parīzē sākās ielu cīņas. Valsts apvērsuma mēģinājums tika likvidēts, taču fašisma draudi joprojām pastāvēja, jo labējie grupējumi pieņēmās spēkā un esošā politiskā vara Francijā bija nestabila.
 
Lai pretotos fašismam, valstī sākās kreiso antifašistisko spēku apvienošanās.
 
1934. g. oktobrī Francijas komunistiskā partija (FKP) izvirzīja ideju izveidot Tautas fronti. 1936. g. janvārī 3 partijas – Francijas komunistiskā partija, Sociālistiskā partija un Radikāļu un radikālsociālistu partija – parakstīja vienošanos par Tautas frontes izveidošanu un izstrādāja kopēju programmu. 1936. g. parlamenta vēlēšanās Tautas fronte ieguva 330 vietas no 612 un sastādīja valdību ar sociālistu līderi Leonu Blūmu priekšgalā.
 
blum-leon.jpg
L. Blūms
 
Atsauce:
http://www.studentsoftheworld.info/sites/country/christopher.php
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/2/20/Location-Reunion-France.png
http://luirig.altervista.org/cpm/albums/bain-29/normal_14021-J-R--McDonald.jpg
http://www.marxists.org/glossary/people/b/pics/blum-leon.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Vēsture pamatskolai jaunākie laiki", Zvaigzne ABC.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.