Veimāras republika
1918. gada novembrī sākās revolūcija Vācijā.
Novembra revolūcija Vācijā no 1918. g. novembra līdz 1919. g. martam bija revolūcija, kas pārveidoja Vāciju no konstitucionālas monarhijas uz parlamentāri demokrātisku republiku.
Revolucionāri pasludināja Vāciju par republiku (iepriekš monarhija), ķeizars tika gāzts no troņa. Pie varas nāca labējie sociāldemokrāti.
Jaunās vācu republikas dibināšana ilga līdz 1919. g. vasarai. Janvārī tika ievēlēta Nacionālā sapulce, kurai vajadzēja izstrādāt valsts konstitūciju. Sēdes tika noturētas Veimārā (tāpēc Veimāras konstitūcija, Veimāras republika, Veimāras valsts), jo Berlīnē šajā laikā bieži notika dažādi konflikti. Izstrādāto konstitūciju 11. augustā apstiprināja pirmais Vācijas valsts prezidents Frīdrihs Ēberts.
F. Ēberts
Par Veimāras republiku sauc periodu Vācijas vēsturē no 1919. līdz 1933. gadam - Veimāras pilsētas vārdā, kur sanāca Nacionālā sapulce, lai izveidotu jaunu konstitūciju pēc Novembra revolūcijas. Oficiāli valsti turpināja dēvēt par Vācijas valsti.
Saskaņā ar Veimāras konstitūciju Vācija bija federatīva republika, kuras sastāvā ietilpa 18 zemes. Konstitūcija paredzēja izveidot duālistisku valdīšanas formu, kurā bija apvienoti gan prezidentālās, gan parlamentārās sistēmas elementi. Centrālā vara uz 4 gadiem tika nodota vēlētam reihstāgam, kas īstenoja likumdošanu un kontrolēja valdību. Lai radītu pretsvaru parlamentam, plašas tiesības ieguva arī valsts prezidents, kuru uz 7 gadiem ievēlēja visa tauta. Prezidents bija arī armijas virspavēlnieks, viņam bija tiesības iecelt un atlaist valdību, kā arī reihstāgu, un iejaukties likumdošanas procesos.
Prezidenta varu īpaši nostiprināja Veimāras konstitūcijas 48. pants, kas deva viņam tiesības izsludināt ārkārtas stāvokli un izdot ārkārtējos dekrētus. Šie dekrēti, ja tos atzina reihstāgs, bija pielīdzināmi parlamenta pieņemtajiem likumiem. Ja reihstāgs neatzītu dekrētus, saskaņā ar konstitūcijas 25. pantu, viņš varēja atlaist parlamentu un nozīmēt jaunas vēlēšanas.
Jaunajā Veimāras valstī trūka republikāņu. Vienīgi mērenās kreisās un centra partijas, kuras veidoja „Veimāras koalīciju” (Vācijas Sociāldemokrātiskā partija, Vācu Demokrātiskā partija un Centra partija), pilnā mērā atzina parlamentāro republiku.
Turpretī komunisti gribēja padomju republiku, bet labējie – monarhijas atjaunošanu. Stabilitāti valstī varēja garantēt vienīgi „Veimāras koalīcijas” atrašanās pie varas. 1919. g. notikušajās Nacionālās sapulces vēlēšanās šīs koalīcijas partijas ieguva 76,1% balsu. Taču jau pirmajās reihstāga vēlēšanās 1920. g. „Veimāras koalīcija” cieta sakāvi un zaudēja parlamentāro vairākumu, kuru tā vairs nekad neatguva.
Kreisie spēki
Vācijai parlamentārajā demokrātijā trūka pieredzes. Tā cieta no Lielās depresijas, no skarbajiem Versaļas miera līguma noteikumiem, kā arī no biežajām valdību maiņām.
Jau Novembra revolūcijas laikā kreisie radikāļi apvienojās "Spartaka savienībā". To vadīja Kārlis Līknehts un tā vēlējās ieviest sociālismu Vācijā. 1918. g. beigās uz „Spartaka savienības” bāzes tika nodibināta Vācijas komunistiskā partija (VKP), kura 1919. g. mēģināja sagrābt varu Berlīnē. Sacelšanos apspieda, bet komunistu vadītājus – K. Lībknehtu un R. Luksenburgu nogalināja. Tomēr ar to komunistu ietekme nemazinājās.
1919. g. aprīlī tie sagrāba varu Minhenē un pasludināja Bavārijas padomju republiku. Tomēr drīz vien tā tika likvidēta. Laika posmā līdz 1933. gadam vēlēšanās par VKP balsoja līdz pat 17% vēlētāju.
Rūras krīze
Jaunā vācu demokrātija nekļuva par stabilu valsts formu. Viskritiskākajā situācijā tā nonāca 1923. gadā, kas tiek dēvēts par „trako gadu”.
1923. gadā Vācija vairs nespēja maksāt reparācijas, kuru ievērojamu daļu sastādīja Rūras baseina akmeņogles. Francija nekavējoties okupēja Rūras baseinu, lai ar varu saņemtu savu daļu. Rezultātā Vācijā sākās ekonomiskā krīze un nepieredzēta inflācija. Markas maiņas vērtība pret 1 ASV dolāru strauji auga. Papīra naudu iespieda lielos daudzumos un bija vajadzīgs milzīgs skaits banknošu, lai nopirktu kaut kastīti sērkociņu. Iekrājumi, vērtspapīri un pensijas zaudēja savu vērtību. Pirktspēja bija tuvu nullei.
Labējie spēki (monarhisti, nacionālisti un vēlāk nacisti) centās atrast Vācijā tādu politisko spēku, kas vienlaikus sekmīgi cīnītos gan pret komunistiem, gan liberālo Veimāras republiku. Par tādu spēku kļuva 1919. g. janvārī nodibinātā Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (NSVSP).
Labējie spēki
Partijas politika sākumā bija neskaidra, bet pamatā bija nacionālisma un sociālisma sajaukums. No partijas nosaukuma radies tās atbalstītāju apzīmējums – nacisti.
Ādolfs Hitlers šajā partijā iestājās 1919. gadā. Viņš, pateicoties savām oratora dotībām, 1921. g. kļuva par partijas līderi – fīreru. Izmantojot iedzīvotāju neapmierinātību, plašu propagandu un ārišķīgus atribūtus – uniformas, karogus ar kāškrustu, maršus un rituālus, partija piesaistīja arvien jaunus dalībniekus. 1923. g. 8. novembrī Hitlers, izmantojot krīzi, mēģināja izdarīt apvērsumu Bavārijā. Hitlers tika apcietināts un notiesāts uz pieciem gadiem cietumā. Pēc 9 mēnešiem viņu atbrīvoja.
Hitlers cietumā sarakstīja grāmatu „Mein Kampf” („Mana cīņa”), kurā formulēja savas politiskās idejas un cīņas mērķus.
Ā. Hitlers
Politiskā un ekonomiskā stabilizācija Vācijā (1924. – 1929.g.)
1923. gadā Vācijā notika vairāki valsts apvērsuma mēģinājumi, kurus organizēja gan galēji kreisie politiskie spēki, gan galēji labējie. Veimāras republika izturēja pārbaudi. Vācija palika vienota un demokrātiska valsts. Izglābt republiku no bojāejas izdevās Gustava Štrēzemaņa valdībai, kas atradās pie varas 100 dienas – no 1923. g. 13. augusta līdz 23. novembrim.
G. Štrēzemans
1925. g. franči atstāja Rūras apgabalu, jo Vācijas valdība, kuru vadīja Gustavs Štrēzemans, atsāka reparāciju maksājumus. Vācijas uzplaukumu ietekmēja arī amerikāņu baņķiera Č. Dauesa izstrādātais pasākuma plāns – piešķirt Vācijai 200 milj. dolāru aizdevumu, tādējādi līdzsvarojot reparāciju nomaksu, kā arī sekmīgi īstenota naudas maiņa Vācijā. Rezultātā mazinājās arī komunistu un nacistu ietekme Vācijas politikā. 1924. g. maijā par nacistiem bija balsojuši 1,9 milj. vēlētāju, bet 1928. g. vairs tikai 0,8 milj.
Pēc pirmā Vācijas prezidenta – sociāldemokrāta F. Ēberta nāves 1925. g. par Vācijas prezidentu ievēlēja feldmaršalu Paulu fon Hindenburgu. Viņš bija 77 gadus vecs un nepietiekami orientējās politikā, bet atbalstīja labējos spēkus Vācijā. Valstī iestājās zināma ekonomiskā un politiskā stabilitāte. Pēc vairākām neveiksmīgām valdībām prezidents Pauls fon Hindenburgs veica izšķirīgu lēmumu - 1933. gada 30. janvārī Vācijas kanclera amatā iecēla Ādolfu Hitleru.