Teorija

Politiskās kustības
Pēc I pasaules kara gandrīz visās Eiropas valstīs par dominējošo valsts veidu kļuva liberāli demokrātiskā un tiesiskā valsts, kuras galvenās formas bija parlamentārā republika un konstitucionālā monarhija. 1919. gadā Eiropā pastāvēja 16 republikas un 14 monarhijas.
 
Parlamentārā demokrātija Eiropā tika nostiprināta atšķirīgi. Valstīs, kur jau pastāvēja demokrātiskā iekārta, tā saglabājās gandrīz nemainītā veidā, bet citās – tika pilnveidota, izdarot labojumus konstitūcijās vai īstenojot vēlēšanu reformas. Atsevišķu grupu veidoja valstis, kurās politiskā iekārta tika mainīta vai noteikta, pieņemot demokrātiskās konstitūcijas, piemēram, Vācijā un Austrijā, kā arī jaunajās valstīs.

Politiskā iekārta un valdīšanas forma Eiropas valstīs un ASV balstījās uz kopīgiem liberālās demokrātijas pamatprincipiem:
  1. tautas suverenitāti;
  2. varas dalīšanu;
  3. tiesiskumu;
  4. vairākuma principu;
  5. pilsoņa tiesībām;
  6. politisko daudzveidību;
  7. legāli darbojās kā valdošās, tā opozīcijas partijas;
  8. pārstāvniecības orgāni (parlamenti) tika ievēlēti brīvās vēlēšanās (gandrīz visur vēlēšanu tiesības bija vispārējās, tās ieguva arī sievietes; daudzās valstīs darbojās proporcionālā vēlēšanu sistēma, kas ļāva parlamentā iekļūt arī mazajām politiskajām partijām).
 
world_map.jpg
 
Vairāki politiskie spēki, kas darbojās 19. gs un 20. gs. sākumā bija spiesti pārorientēties atbilstoši sabiedrībā notiekošajiem demokratizācijas procesiem, kas ne
vienmēr izdevās. Tajā pašā laikā radās un īsā laikā par nopietnu politisko spēku kļuva jaunas kustības, kuras aizstāvēja diktatūras ideju.

Lielbritānijas Konservatīvo partija un liberāļi
Sekmīgi pielāgoties jaunajiem apstākļiem prata Lielbritānijas Konservatīvo partija, kura vienīgā no šī virziena vecajām partijām 20. gados un vēlāk saglabāja lielu politisko ietekmi. Savukārt liberāļi, kas ilgu laiku bija nozīmīgākais politiskais spēks Eiropā, iegūtās pozīcijas 20. gados noturēja Francijā. Vairākās citās valstīs (Lielbritānijā, Vācijā) viņi cieta sakāvi. Liberāļu partijas novājināja iekšējie konflikti un neseno piekritēju politiskās orientācijas maiņa. Daudzas liberāļu idejas zaudēja savu „specifisko piederību”, jo tās pārņēma arī cita virziena partijas.
 
Sociāldemokrāti
Sociālistiskās kustības attīstībā pēc I pasaules kara iesākās jaunā fāzē. 20. gadu vidū vairāk nekā 10 Eiropas valstīs par sociāldemokrātiem parlamentu vēlēšanās balsoja 23 – 43% vēlētāju. Vairākās valstīs tie kļuva par vadošo politisko spēku. Līdz pat 1932. gada jūlijam vācu sociāldemokrātiem bija stiprākās frakcija reihstāgā. Sociāldemokrāti nereti pārņēma valsts varu, piemēram, 20. gados viņi uz laiku bija pie varas Vācijā, Zviedrijā, Dānijā un Lielbritānijā. Viņu iesaistīšanās valsts pārvaldē stiprināja parlamentāro demokrātiju. Ar sociāldemokrātu līdzdalību tika sekmīgāk risināti strādājošo sociālās nodrošināšanas jautājumi.
 
Komunisti
Īsā laikā par vadošo spēku kļuva sociālistiskās kustības galēji kreisais spārns – komunisti, kuri pēc I pasaules kara, kad valdīja saimnieciskā nestabilitāte, daudzās valstīs izveidoja savas partijas.
komunisms.jpg
 
Pretstats starp komunistiem un sociālistiem lielā mērā izpaudās attieksmē pret demokrātiju un diktatūru. Komunisti par savu paraugu uzskatīja krievu boļševikus un iestājās par sociālistisko revolūciju. Viņi noraidīja parlamentāro demokrātiju, atbalstīja padomju sistēmu un proletariāta diktatūru.

Komunistu pozīcijas bija spēcīgas Vācijā (1930. g. reihstāga vēlēšanās komunisti ieguva 77 no 577 mandātiem) un Francijā.
  
Nacionālās komunistiskās partijas bija stingri pakļautas 1919. g. izveidotajai Komunistiskajai Internacionālei, kuras vadība atradās Maskavā. Kominterne darbojās kā PSRS ārpolitiskais instruments.
 
Fašisti
Demokrātiju apdraudēja arī jaunās labēji radikālās kustības, kas radās Eiropas valstīs pēc I pasaules kara.
Svarīgi!
Vācijā 1919. g. izveidojās Vācu strādnieku partija (kopš 1920. g. Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija), bet Itālijā Benito Musolīni vadītā „Cīņas savienības”, kas 1921. g. pārtapa par partiju, iezīmējot jaunu politisku virzienu – fašismu.
Fašistiskai kustībai Itālijā bija raksturīgs karojošs aktīvisms (aktīva darbība, kas vērsta pret politiskajiem pretiniekiem), akciju militārais stils, militarizētas vienības, vienota uniforma un nacionālistiski militāra retorika.

Fašisti:
  1. vērsās pret demokrātisku iekārtu;
  2. terorizēja politiskos pretiniekus un sāncenšus (galvenos triecienus saņēma sociālistu organizācijas, arodbiedrības, komunālās pašpārvaldes).
 
Sākot ar 1921. g. B. Musolīni ierobežoja fašistu vardarbību. Fašistiskā kustība Itālijā neorientējās uz noteiktu sociālo slāni. Lai gan kustības sastāvs sākotnēji veidojās galvenokārt no vidusslāņa pārstāvjiem, tā bija visām sabiedrības grupām pieejama kustība (1922. g. 320 000 biedru).
 
musolini.jpg
B. Musolīni
 
Ideoloģijai fašistiskās kustības ietvaros sākotnēji bija pakārtota nozīme. Fašisti atkarībā no situācijas uzstājās gan pret kapitālismu, demokrātiju un liberālismu, gan arī pret sociālismu un komunismu.
 
Šaurākā nozīmē fašisms apzīmē Musolīni nodibināto kustību, kas pastāvēja Itālijā no 1922. g. līdz 1945. g.
Plašākā nozīmē fašisma jēdzienu lieto, lai raksturotu visas itāliešu fašismam līdzīgās antidemokrātiskās, antiparlamentārās, ekspansionistiskās, antimarksistiskās, galēji nacionālistiskās kustības, kas balstās uz vienotības principa un orientējas uz politisko apvērsumu.
 
Atsauce:
20. gados fašisms lielus panākumus guva vienīgi Itālijā
http://www.tcnj.edu/~guenter2/world_map.jpg
http://pinomaj.blog.siol.net/files/2008/09/komunisti.png
http://www.lasveladas.com/wp-content/uploads/2009/09/musolini.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Vēsture pamatskolai jaunākie laiki", Zvaigzne ABC.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.