Absolūtisma laikā ierēdniecības, galma un pastāvīgā karaspēka uzturēšanai, kariem un celtniecības darbiem bija vajadzīgas milzīgas naudas summas. Lai segtu pieaugošos valsts izdevumus, tika ieviestas jaunas saimniekošanas metodes. Būtiskākos ienākumus varēja dot nodokļu ieņēmumi un valsts vadīta saimniecība. Valsts kā nekad agrāk bija ieinteresēta kontrolēt saimnieciskos procesus un pakārtot tos valdnieka politikai. Kopš jauno laiku sākuma valdnieki pastāvīgi bija centušies iekasēt regulārus nodokļus un attīstīt tādas saimniecības nozares, kuras spētu regulāri papildināt valsts kasi, taču viņu ierobežotā politiskā vara liedza iespēju būtiski ietekmēt saimniecību.
Absolūtisms pavēra ceļu saimniecības centralizētai regulēšanai. Pirmo reizi vēsturē valsts finanses tika plānotas, paredzot ieņēmumus un izdevumus, un sistemātiski atspoguļotas grāmatvedības dokumentos. Radās reāla iespēja valsti saimnieciski saliedēt – plaši īstenot merkantilisma pasākumus, kas aizsargātu pašu ekonomiskās interese un ļautu atstumt ārvalstu konkurentus.
Merkantilisms (itāļu: mercante - tirgotājs) ir ekonomikas teorija, kad nācijas labklājība ir atkarīga no tās kapitāla, kā arī no pasaules ekonomikas apjoma un starptautiskās tirdzniecības.
Žans Baptista Kolbērs
Tajā laikā valdīja uzskats, ka cilvēka ietekmi un bagātību nosaka viņam piederošie zelta un sudraba krājumu apjomi. To attiecināja arī uz valsti. Tāpēc valdnieki pirmām kārtām tiecās palielināt brīvo naudas līdzekļu uzkrājumus valsts kasē un atbalstīja merkantilisma politiku, kas sekmētu lielus skaidras naudas ienākumus.
Par valsts veiksmīgi vadītas saimniecības paraugu kļuva Francija. 1661. g., Luijam XIV uzsākot pastāvīgu valdīšanu, par finanšu pārvaldītāju tika iecelts Žans Baptista Kolbērs, tirgotāja dēls, kurš savu zināšanu un darbaspēju dēļ drīz kļuva par karaļa ietekmīgāko ministru. Kolbēra ieviestās metodes, ar kurām viņš merkantilisma principus veiksmīgi pielāgoja Francijas konkrētajām vajadzībām, tiek dēvētas par kolbērismu.
Ž. Kolbēra politika deva veiksmīgus rezultātus: sešos gados valsts ieņēmumi palielinājās divas reizes, sešpadsmit gados – trīs reizes. Taču Luija XIV valdīšanas izdevumi auga vēl straujāk: tie Kolbēra dzīves beigās jau jūtami pārsniedza ieņēmumus, bet, kad pēc viņa nāves zuda stingrā kontrole pār finansēm, Luija XIV valdīšanas pēdējos trīsdesmit gados valsts parāds pieauga divdesmitkārt, bet ikgadējie izdevumi divreiz pārsniedza ieņēmumus. Turklāt merkantilisma politika bija radījusi arī smagas sociālas sekas. Aristokrātu un pilsētnieku virsslāņu labklājība pieauga, bet zemākie slāņi nereti dzīvoja pusbadā. Tās bija amatnieciskās ražošanas un tirdzniecības vienpusīgās veicināšanas sekas. Tajā pašā laikā pagrima lauksaimniecība, katastrofāli samazinājās darba atalgojums, bet strauji auga nodokļi.
Merkantilisma paņēmienus 17. gs. otrajā pusē izmantoja daudzās valstīs, tikai citur tie salīdzinājumā ar Franciju nebija tik cieši apvienoti teorētiski nopamatotā sistēmā.
Glezna, kurā attēlota viena no franču ostām 1638. gadā, merkantilisma uzplaukuma laikā.
Arī saimniecības nozares, kurām ekonomiskajā politikā tika pievērsta lielāka uzmanība, dažādās valstīs atšķīrās. Tā, piemēram, Zviedrija visvairāk uzmanības pievērsa kuģubūvei un metālrūpniecībai, Anglija – vilnas ražošanai un apstrādei u. tml.
Merkantilisma centieni spilgti izpaudās arī Zviedrijai piederošajā Vidzemē un Igaunijā. Izmantojot muitas un nodokļu politiku, zviedri visiem līdzekļiem veicināja manufaktūru dibināšanu un darbību, kā arī tirdzniecības uzplaukumu. Ievērojamākie uzņēmumi Vidzemē bija Salaspils dzelzs manufaktūra, Ikšķiles zāģētava, Rīgas kaņepāju manufaktūras un ziepju vārītava u.c.
Uz Vidzemes kuģiem attiecināja zviedru kuģiem piemērotās muitas atlaides. Manufaktūru interesēs atcēla ievedmuitas tajās izmantojamām izejvielām, vienlaikus uzliekot ievedmuitu tādiem izstrādājumiem , kurus bija iespējams ražot uz vietas. Valsts ierēdņi rūpējās par satiksmes ceļu uzturēšanu un gādāja, lai caur Rīgu virzītos ne tikai Daugavas baseina tirdzniecība, bet tur tiktu pārvirzīta arī konkurējošā Jelgavas, Ventspils un Liepājas tirdzniecība.
Igaunijā izdevīgākās vietas manufaktūru dibināšanai bija Narva un Rēvela. Narvā, kur bija iespējams apstrādāt no Krievijas ievestās izejvielas, tika radītas linu, ādu un kokapstrādes manufaktūras, kuras lielu daļu produkcijas ražoja Zviedrijas flotes vajadzībām. Narvā un Rēvelā ierīkoja vara apstrādes uzņēmumus, kuriem izejvielas ieveda no Zviedrijas, bet to produkciju eksportēja. Ostas pilsētās būvēja kuģus, citās izgatavoja papīru, stiklu un apstrādāja akmeni.