Teorija

Varas problēmas Krievijā
17. gs. otrajā pusē Krievija joprojām bija faktiski izolēta no pārējās Eiropas norisēm. Kontakti ar Rietumiem, pēc kuriem Krievija tiecās ekonomisku apsvērumu dēļ, bija vāji. Neizdevās gūt nozīmīgus panākumus konfliktos ar Zviedriju un Poliju un nodibināt ciešākus sakarus ar Rietumeiropu.
 
Turpinājās Sibīrijas un Tālo Austrumu kolonizācija un dabas bagātību izmantošana, kas deva būtisku papildinājumu valsts kasei, bet vienlaikus saasināja nomaļu pārvaldīšanas problēmas. Milzīgā valsts cieta no iekšējiem satricinājumiem un centrālās varas vājuma.
 
Valdnieka statuss Krievijā bija pretrunīgs. Tas gan pēc ārējām izpausmēm, gan pēc tiesiskās izpratnes atšķīrās no citām Eiropas valstīm. No vienas puses, saskaņā ar tradīcijām cars baudīja pavalstnieku verdziskas padevības apliecinājumus, kopā ar galmu piekopa austrumnieciski greznu dzīvesveidu un iemiesoja varu, ko tauta uztvēra kā svētu un neaizskaramu. Ikvienam pavalstniekam bija pienākums ziņot par jebkādām darbībām un izteikumiem, kas vērsti pret monarha personu un varu. Par neziņošanu draudēja smagi sodi. Vienkāršajai tautai cara klātbūtnē vajadzēja krist pie zemes, augstmaņiem – izpildīt jebkuru valdnieka iegribu, ikvienam, ejot garām cara pilij, bija jānoņem cepure. No otras puses, centrālajai varai trūka līdzekļu, lai nodrošinātu stabilu ietekmi uz dzīvi valstī.
 
Alexis_I_of_Russia.jpg
Aleksejs Mihailovičs (Aleksejs I Romanovs)
 
17. gs. vidū Krievija piedzīvoja nopietnus sociālus satricinājumus. Cara Alekseja Mihailoviča (1645-1676) ģimenes radinieku negausīgā mantkārība, kuras apmierināšanai viņi izmantoja valsts amatus, bija izraisījusi nesamērīgu nodokļu pieaugumu. Amatpersonu neierobežotā patvaļa radīja atklātu neapmierinātību Maskavā (t.s. Sāls dumpis; nosaukums cēlies no jaunieviestā sāls nodokļa). Protesti sasniedza tādus apmērus, ka cars, kura rīcībā bija līdzekļi dumpja apspiešanai, bija spiests divus tautā nepopulārākos varasvīrus izdot pūlim sodīšanai un tad publiski lūgt tautai pārtraukt izrēķināšanos ar pārējiem. Tika sasaukta Zemes sapulce, kas 1649. g. izdeva likumu krājumu: valsts amatpersonas ieguva lielākas dienesta zemes, izputējušie muižniekiem piešķīra papildus īpašumus, vienādoja nodokļu prasības pilsētām.
Svarīgi!
Vienlaikus 1649. g. likumkrājums pilnīgi nostiprināja dzimtbūšanu laukos un piesaistīja dzīvesvietai arī nodokļu maksātājus pilsētās.
Kad 1654. g. sākās karš ar Poliju, pārmērīgo izdevumu dēļ Krievija sāka kalt vara monētas, bet nodokļus turpināja aprēķināt sudraba naudā. Cenu kāpums un preču trūkums izraisīja jaunu sacelšanos Maskavā (t.s. Vara dumpis 1662. g.), ko ar grūtībām apspieda.
 
1656. g. valsti satricināja sacelšanās pie Donas un Volgas lejtecē kazaku atamana Stepana Razina vadībā. Kazaki pēc veiksmīgiem laupīšanas karagājieniem Kaspijas piekrastē bija uzsākuši varas sagrābšanu Pievolgā ar mērķi aizieti līdz Maskavai un pārņemt varu valstī. Viņiem pievienojās izbēgušie zemnieki, kalpi un ar pastāvošo kārtību neapmierinātie pilsētnieki. Sacelšanos apspieda, kad dumpinieki jau bija aizgājuši līdz Simbirskai.
 
Smags pārbaudījums Krievijai bija pareizticīgās baznīcas šķelšanās. Tai impulsu deva garīdznieku vidū aizsākusies kustība par garīdzniecības morāles un baznīcas rituālu tīrības atjaunošanu.
 
Reformas atbalstīja arī cars Aleksejs Mihailovičs, kurš, cerot uz pareizticīgā cara varas plašāku izplatīšanu, bija ieplānojis veidot ciešākus kontaktus ar Austrumu (grieķu) kristīgo baznīcu, taču no Jeruzalemes patriarha saņēmis aizrādījumus par nepilnībām krievu baznīcā. Maskavas patriarhs Nikons uzsāka reformēt baznīcas rituālu. Pārkārtojumus akceptēja koncils. Baznīcas grāmatas tika izlabotas un izdotas no jauna. Daļa garīdzniecības un tautas jaunievedumus uztvēra kā katastrofu un ticības bojāeju.
 
b_e20f11de11f86c3464f3e1ba7179f768.jpg
Nikons
  
Pats Nikons drīz krita cara nežēlastībā, jo viņa reformu plānus pavadīja centieni kļūt par pirmo personu valstī. Viņš atklāti pauda, ka baznīcas vara ir augstāka par cara varu, lika sevi godināt par „lielo valdnieku” un jaucās valsts lietās. Nikonam atņēma patriarha godu, un dzīves pēdējos gadus viņš pavadīja kā vienkāršs mūks. Mūža beigās cars daļēji izlīga ar bijušo patriarhu.
 
1666. g. koncils lēma par reformu pretinieku vajāšanu un viņu vadoņu sodīšanu. Krievu pareizticīgā baznīca sašķēlās. Mazākumā palikušie tradicionālo baznīcas rituālu piekritēji – vecticībnieki – bija spiesti bēgt no vajāšanas un slēpties nomaļos apvidos. Tā 17. gs. otrajā pusē radās daudzas vecticībnieku kopienas.
 
Par spīti iekšpolitiskām problēmām 17. gs. otrajā pusē Krievija izdevās gūt nozīmīgus ārpolitiskus panākumus. Žečpospolitai piederošajos Dņepras lejteces apgabalos pēc tam, kad atkārtoti notika kazaku sacelšanās, kuras dalībnieki lūdza aizstāvību Krievijai, daļa Dņepras kreisajā krasta, Ukrainas, kā arī Kijeva pārgāja Krievijas pakļautībā. Krievija atņēma Polijai – Lietuvai daļu Austrumbaltkrievijas ar Smoļensku. Andrusovas pamiers (1667) ar Krieviju šīs pārmaiņas apstiprināja.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/0/03/Alexis_I_of_Russia.jpg
http://www.trud.ru/userfiles/gallery/e2/b_e20f11de11f86c3464f3e1ba7179f768.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.