Teorija

Merkantilisms kāpināja interesi par izejvielu un noieta tirgiem, kā arī neizbēgami radīja starpvalstu konfliktus.
  
Lai radītu sev saimnieciskas priekšrocības, valstis izmantoja ne tikai likumdošanu un diplomātiju, bet lika lietā arī militāru spēku, pievienojot ekonomiski attīstītus apgabalus, saglabājot kolonijas, ar varu izolējot konkurentus no izdevīgiem sakaru ceļiem, uzspiežot tiem savus ekonomiskos nosacījumus. Ja kaimiņi nevēlējās samierināties ar nodarīto kaitējumu, izraisījās kari. Konflikti saimniecisku interešu dēļ izcēlās gan Eiropā, gan koloniālos valdījumos un pasaules okeānos.
 
Milzīgu peļņu nesa strauji augošie preču pārvadājumi pa jūru gar Eiropas krastiem un tirdzniecība ar kolonijām. Lai iegūtu kontroli pār tirdzniecības ceļiem, bija nepieciešama spēcīga flote. Kopš 16. gs. beigām monopols šajā jomā piederēja holandiešiem. Tagad viņu pozīcijas mēģināja apstrīdēt citas valstis. O. Kromvela diktatūras laikā 1651. g. pieņemtie Navigācijas akti nodrošināja pilnīgu angļu monopolu preču pārvadājumos viņu kontrolētajās teritorijās un radīja priekšnoteikumus īsā laikā izveidot Angliju par jūras lielvalsti.
 
chap28f_clip_image004.jpg
 
Zviedri kopš 17. gs. 30. gadiem centās izspiest holandiešus no Baltijas jūras. Kuģiem, kas bija būvēti Zviedrijā, piederēja zviedriem un uz kuriem bija zviedru ekipāža, bija noteiktas ievērojamas muitas atlaides, kuras vēl vairāk tika samazinātas, ja kuģi varēja piemērot arī kara vajadzībām. Francijai Ž. Kolbēra veikto saimniecības stiprināšanas pasākumu dēļ izdevās atņemt holandiešiem preču pārvadājumu  monopolu sakaros ar Franciju – vietējos kuģu būvētājus un lietotājus apbalvoja ar īpašām prēmijām, turklāt ārvalstu kuģiem bija jāmaksā nodevas, gan iebraucot Francijas ostās, gan izbraucot no tām. Holandieši centās traucēt konkurentu darbību un tos iznīcināt. Viņu jūras spēki pat vairākkārt ielauzās Temzas grīvā un dedzināja tur angļu kuģus.
 
Izvērsās sīva sacensība par kolonijām, kurās bija plaši izejvielu avoti un noieta tirgi. Nozīmīgākie konflikti un sadursmes notika Ziemeļamerikā un Vestindijas salās.
 
Anglija jau O. Kromvela laikā karoja ar Portugāli un Holandi par Amerikas zemēm, un, atbalstot Franciju karā pret senseno ienaidnieku Spāniju, ieguva Jamaiku. Tur angļi nodibināja pirmo tiešai valsts kontrolei pakļauto koloniju. Jaundibinātā „Karaliskā Āfrikas kompānija” nodarbojās ar vergu transportu un tirdzniecību.
Holandieši, konkurentu gandrīz netraucēti, izvērsa plašu darbību Indonēzijā un nodibināja Kāpstedi (mūsdienu Keiptaunu) Āfrikas galējos dienvidos. Toties pie Amerikas krastiem viņi bija spiesti sīvi aizstāvēt savus ieguvumus.
 
dadwa.jpg

Francija īstenoja grandiozus koloniju iegūšanas un izmantošanas plānus Ziemeļamerikā, Vestindijā un Madagaskarā. Sakari ar tām tika uzticēti lielām, pēc Anglijas un Holandes parauga veidotām un valsts aizbildniecībā dibinātām tirgotāju sabiedrībām – Vestindijas, Ostindijas, Levantes (senāk lietots nosaukums Vidusjūras austrumu piekrastes zemju un Tuvo Austrumu apzīmēšanai) kompānijām, kokmateriālu ieguves kompānijai Ziemeļamerikā. Lai atņemtu Spānijai tirdzniecības monopolu ar Meksiku, franči centās nostiprināties Misisipi lejtecē, nodibinot tur lielu koloniju, kuru karalim par godu nosauca par Luiziānu. Karaļa vārdā tika izdoti koloniju likumi.
 
Arī Zviedrija un Dānija mēģināja saglabāt koloniālos valdījumus. Zviedri centās nostiprināties Ziemeļamerikā Delavēras upes grīvā un Āfrikā Gvinejā, taču visi ieguvumi drīz vien nonāca Holandes un Anglijas kontrolē. Iemesli, šķiet, meklējami mazajā izceļotāju skaitā, kā arī visai konservatīvajā Zviedrijas saimniecības sistēmā. Tādēļ arī atsaucību neguva ideja turpināt koloniālos iekarojumus 17. gs. otrajā pusē.

Aktīva koloniālā politika neizbēgami radīja sadursmes starp konkurentiem. Konflikti, izraisījās aizjūras valdījumos, pārsviedās uz Eiropu, un otrādi. Ārpolitiku lielā mērā noteica saimnieciskās, galvenokārt tirdznieciskās intereses.Luijs XIV darīja visu, lai kaitētu sāncenšiem, - atbalstīja Īriju un angļu katoļus, karoja ar Holandi. Savukārt Čārlza II un Džeimsa II Francijai draudzīgā politika nodarīja ievērojamu kaitējumu pašai Anglijai  - franču ražojumi pārpludināja Angliju, turpretī angļu preces pēc Ž. Kolbēra rīkojuma Francijā bija aizliegtas ievest. Toties Viljams III, kas visu mūžu bija nesamierināms Francijas pretinieks un savulaik Holandes interesēs organizējis pret to militāras savienības, uzsāka ar Franciju vairākus karus, kas turpinājās visu nākamo gadsimtu.
 
Atsauce:
http://www.napoleonicsociety.com/images/chap28f_clip_image004.jpg
http://www.sailingwarship.com/category/18th-century
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.