Teorija

Eiropa pēc Vestfālenes miera
Ar Vestfālenes mieru (1648) bija beidzies postošākais no līdz tam pieredzētajiem kariem Eiropas vēsturē. Iestājās nosacīts miera periods.
Ar terminu Vestfālenes miera līgums saprot divus miera līgumus, kas noslēgti Osnabrikā un Minsterē 1648. gada 15. un 24. oktobrī un kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu Svētajā Romas impērijā (lielākajā daļā mūsdienu Vācijas) un Astoņdesmit gadu karu (Nīderlandes sacelšanās) starp Spānijas impēriju un Nīderlandes Republiku.
Spēkus samērs starp Eiropas valstīm bija mainījies. Francija un Zviedrija, kuras karā bija guvušas panākumus, kļuva par miera garantētājām. Smagi šo valstu lielvaru izjuta vācu zemes. Zviedrija līdz ar tās pakļautībā nonākušajām Ziemeļvācijas teritorijām ieguva balsi Vācu Romas impērijas reihstāgā un iespējas ietekmēt šīs valsts politiku. Arī Francija bija ieguvusi dažas vācu zemes pierobežā. Vestfālenes miers tikai ārēji bija pieklusinājis Francijas cīņu ar Hābsburgiem. Francija izvērsa aktīvu diplomātisku darbību visā Eiropā, lai vājinātu ķeizara ietekmi.
 
12.jpg
 
123.jpg 234.jpg
Eiropa pēc Trīsdesmitgadu kara
 
Karu ar Spāniju Francija turpināja vēl 11 gadus, līdz panāca sev izdevīgas robežas nospraušanu Pirenejos. Līdz ar to beidzās Spānijas hegemonija Eiropā. Hābsburgu autoritāte 17. gs. pirmā pusē notikumu rezultātā bija ievērojami cietusi. Kopumā Vestfālenes miera nosacījumi bija vērsti uz to, lai Eiropas valstis veidotu līdzsvarotu sistēmu un lai kāda viena valsts nevarētu izjaukt spēku samēru. Protams, visupirms šī kārtība bija apzināti vērsta pret Hābsburgiem un viņu pretenzijām uz noteicošo varu pār citām valstīm. Vislielākā ieguvēja bija Francija – Hābsburgu valdījumu kaimiņiene un galvenā jaunās Eiropas sistēmas iniciatore. Šo sistēmu raksturoja centieni panākt spēku līdzsvaru lielvaru attiecībās. Arī mūsdienās tas ir būtisks starptautisko attiecību pamatprincips. Uz tā iedibināšanu bija orientēts Vestfālenes miers, kuru tādēļ pieņemts uzskatīt par modernās pasaules kārtības veidošanās sākumu.
 
Ar Trīsdesmitgadu karu bija beigušies vairāk nekā gadsimtu ilgušie ticības kari. Miera līgumu saturs atspoguļoja vēlmi nostiprināt reliģisko iecietību. Vistiešāk to izjuta Vācu Romas impērija, kuras ietvaros Vestfālenes miera līgumiem tika noteikts līdz tam konfliktējošu konfesiju – katolicisma, luterisma un kalvinisma – līdztiesība.
 
Wallenstein-A-Scene-of-the-Thirty-Years-War-xx-Ernest-Crofts.jpg
Trīsdesmitgadu karš
 
Vēl ilgi bija jūtamas Trīsdesmitgadu kara sekas. Karadarbības zonā ilgstoši bija valdījusi neierobežota vardarbība, laupīšana un asinsizliešana. Liela daļa Viduseiropas bija smagi cietusi. Iedzīvotāju skaits dažviet bija samazinājies pat uz pusi, saimniecība bija sagrauta, pilsētas – nopostītas. Karam sekoja bads un sērgas.
 
Kara beigas tika uztvertas kā vēstures pagriezies Eiropas drošības un atjaunotnes radīšanā. Sabiedrība tiecās atbalstīt spēkus, kas spētu nodrošināt mieru un kārtību. Vislielākās cerības saistījās ar spēcīgu valsts varu, ar kuras palīdzību būtu iespējams pārvarēt sava laika krīzes un nepieļaut to atkārtošanos nākotnē.
 
Absolūtas varas pamats
Kopš renesanses laikiem Eiropā bija iesakņojušies modernās valsts principi. Praktiskajā politikā valdnieki pastāvīgi centās koncentrēt visu valsts varu savās rokās, lai atbrīvotos no kārtu ietekmes un valdītu absolūti. Daļēji panākumi šajā ziņā bija gūti jau 16. gs. un 17. gs. sakumā, piemēram, Spānijā Filipa II, Anglijā – pirmo Stjuartu, Francijā – Luija XIII valdīšanas laikā. Tomēr līdz 17. gs. vidum absolūtisma izpausmes bija vājas un nestabilas.
Svarīgi!
Absolūtisms piedzīvoja uzplaukumu pēc Trīsdesmitgadu kara. Kara gaitā bija nostiprinājusies ne vien monarhu autoritāte, bet arī valdnieku varas līdzekļi – pastāvīga armija, tieša ietekme uz likumdošanu, valsts saimniecisko resursu pārvalde.
Turpretī kārtu politiskā un saimnieciskā vara bija samazinājusies.
 
Romiešu tiesību pamatprincipu ieviešana nodrošināja valdošās elites īpašās privilēģijas un būtiski samazināja kārtu politisko ietekmi. Naudas saimniecības attīstība deva valstij strauji augošus ieņēmumus no nodokļiem. Tas savukārt nodrošināja valsts saimniecības plānveida attīstību un valstiski svarīgu pasākumu centralizētu finansēšanu. Valsts pārvaldi valdnieki spēja īstenot, izmantojot ierēdniecību, kas skaitliskā ziņā arvien pieauga, un šauru, monarham īpaši pietuvinātu padomdevēju loku – t. s. kabinetu. Militārās interese nodrošināja pastāvīga armija. Līdz ar ticības karu beigām valdnieki ieguva tiesības kontrolēt baznīcas dzīvi savā valstī un ar rīkojumiem regulēt pavalstnieku reliģisko dzīvi.
 
Sabiedrība gribēja redzēt labi organizētu valsti, kurā pilsonis justos droši un komfortabli, valsti, kas nodrošinātu mieru un labklājību. Kā tās simbols un iemiesojums vairumā valstu izvirzījās monarhs. Spēcīgas monarhijas pastāvēšana viesa cerības darīt galu kariem, saimnieciskajām krīzēm un iekšējām ķildām.
 
17. gs. vidū bija radušies labvēlīgi apstākļi absolūtisma nostiprināšanai. Praksē tas nozīmēja karaspēka, ierēdniecības, pārvaldes un likumdošanas tiešu pakļautību centrālajai varai. Valsts modernizējās.
 
Louis_XIV.jpg
Luijs XIV
 
Spilgtākais absolūta valdnieka piemērs 17. gs. bija Francijas karalis. Absolūtismam raksturīgo valsts modeli, kuru koncentrētā veidā ietver Francijas karalim Luijam XIV piedēvētais izteiciens „Valsts – tas esmu es”, tiecās atdarināt visās citās Eiropas valstīs. Izņēmums bija vienīgi republikas (Šveices savienība un Nīderlande), pilsētvalstis (Venēcija u.c.), un arī tās monarhijas, kur valdniekiem nebija nekādu cerību ierobežot kārtu tiesības tādā mērā, lai iedibinātu absolūtu varu (Anglija, Polija – Lietuva). Tomēr, arī pastāvot absolūtai varai, kārtu līdzlemšanas tiesības valsts lietās nereti saglabājās tādā apjomā, ka valdnieki, lai panāktu savām interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanu, bija spiesti akceptēt dažādus kompromisus ar kārtas pārstāvjiem. Arī Francijā „neierobežotais” monarhs faktiski bija spiests rēķināties ar dažādu sabiedrības grupu interesēm. Ideāls, neierobežots absolūtisms pastāvēja tikai teorijās.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001., 93.lpp.
http://www.principiadialectica.co.uk/blog/wp-content/uploads/2011/01/Wallenstein-A-Scene-of-the-Thirty-Years-War-xx-Ernest-Crofts.jpg
http://1.bp.blogspot.com/-YeZKb145ylU/TbBUlhGbv1I/AAAAAAAAAO4/ou-AQ-F4erY/s1600/Louis+XIV.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.