Teorija

Demogrāfiskie procesi
Jauno laiku sākumā vairāku jaunu faktoru ietekmē būtiski mainījās iedzīvotāju skaits un apdzīvotības blīvums dažādos Eiropas reģionos. Aizjūras zemju kolonizācijas, ticības konfliktu, saimniecisko procesu un karadarbības rezultātā notika cilvēku masveida pārceļošana un ievērojamas iedzīvotāju skaita svārstības atsevišķos apgabalos.
 
Lai arī nemitīgi palielinājās pilsētnieku īpatsvars vairums eiropiešu joprojām dzīvoja laukos – apmēram 85-90%. Saimnieciski attīstītākajos reģionos pilsētu iedzīvotāju īpatsvars bija daudz lielāks, piemēram, Holandē aptuveni 50%.
 
Politiskie procesi būtiski ietekmēja iedzīvotāju pārceļošanu. Augsburgas ticības miera lēmums par to, ka zemeskungs nosaka savu pavalstnieku reliģisko piederību un ka tiem, kas ar to nav mierā, ir tiesības izceļot, izraisīja masveida migrāciju gan no protestantu, gan no katoļu zemēm. Kalvinistu tiesības Augsburgas ticības miers vispār neatzina, tādēļ tie lielā skaitā izceļoja uz Nīderlandi, Angliju un vēlāk arī Ameriku. Nīderlandes Neatkarības kara laikā no dienvidiem uz savienoto provinču republiku pārcēlās aptuveni 150 000 tirgotāju un uzņēmēju. Hugenotu kari Francijā izraisīja plašu emigrāciju, sevišķi uz Šveici, Ziemeļvāciju un Poliju. Ilgstošie kari pilnībā noplicināja vairākus apgabalus.
  
asaa.jpg
Iedzīvotāju skaita dinamika Eiropā (1450 - 1650)
 
Kara postījumi
Jauno laiku sākumam raksturīgā ilgstošā karadarbība, kurā tika iesaistīts  liels skaits karavīru, būtiski ietekmēja saimniecību, nereti pat mainot kāda apgabala saimniecisko raksturu.
 
Rajonos, kas bija cietuši no karadarbības, katastrofāli samazinājās sējuma platība. Izputinātās zemnieku saimniecības tika pievienotas muižu zemēm vai nodotas izdienējošiem zaldātiem. Daudzus dižciltīgos valdījumus ieguva cilvēki, kuri bija tikuši pie bagātības kara apstākļu dēļ. Vācijā vien Trīsdesmitgadu karā bija nodedzināti vai nopostīti 18 000 ciemu un 1500 pilsētas. Uz laiku pamira arī amatniecība un tirdzniecība, jo krasi samazinājās iedzīvotāju pirktspēja, toties uzplauka metāla ieguve, kuģubūve un ieroču ražošana, kurā valsts un privātpersonas ieguldīja lielus līdzekļus.
 
16. gs. gaitā un līdz 17. gs. vidum Eiropa pārdzīvoja nopietnus demogrāfiskos triecienus. Tās iedzīvotāju skaits pieauga lēni, bet ilgstošas karadarbības skartajās teritorijās nereti samazinājās.
 
Valstu ekonomiskā politika
Politika, kas bija vērsta uz valsts iekšēju konsolidāciju un tās teritoriālās vienotības sargāšanu, visciešākajā veidā bija saistīta ar saimniecību. Rūpējoties par valsts ieņēmumu un militāro iespēju paaugstināšanu, valdnieki pievērsās merkantilismam.
Merkantilisms bija 16. – 17. gs. ekonomiska mācība un politika, kas prasīja valsts aktīvu iejaukšanos saimnieciskajā dzīvē, lai panāktu iespējami lielāku naudas un dārgmetālu uzkrājumu, eksporta pārsvaru pār importu u. tml.
Pirmo reizi likumdošanas uzmanības lokā nonāca arī sociālas problēmas – darba atalgojums, klaidonība, nabagi un bezpajumtnieki. Radās pirmie valsts uzņēmumi.
 
Tiecoties pēc iespējami lielāku regulāro nodokļu ieplūšanu valsts kasē, valdnieki izdeva likumus, kas radīja labvēlīgus apstākļus ienesīgu ražošanas nozaru attīstībai, satiksmes ceļu un tirdzniecības vietu uzlabošanai, eksporta pieaugumam. Ar speciālu likumu un muitas politikas palīdzību valsts centās veicināt preču ražošanu un noietu uz vietas. Nu jau valstis, nevis atsevišķas pilsētas vai tirgotāju savienības dalīja savā starpā Eiropas tirgu.
 
Jauninājumi saimniecībā veicināja sabiedrības mantisko noslāņošanos. Bieži cilvēki izputēja, tādēļ uz Eiropas ceļiem parādījās liels skaits ubagu, bezpajumtnieku un klaidoņu. Šo problēmu valsts centās risināt ar īpašu likumdošanas palīdzību. Tā jau 16. gs. 40. gados Francijā parādījās „edikti par labdarību”, kas aicināja sniegt palīdzību nodokļu nastas izputinātajiem zemniekiem. Anrī II valdīšanas laikā Francijā, atzīstot, ka līdzšinējā politika nav devusi cerētos rezultātus, tika pieņemti t.s. asiņainie likumi, kuros bija paredzēti smagi sodi par ubagošanu un klaidonību.
 
beggar_boy_w_piece_o_pie.png
 
Anglija vairāk nekā citas valstis iejaucās saimniecībā, tiecoties to regulēt. Īpaši Elizabetes I laikā tika izdoti daudzi likumi, kas tiecās regulēt darba samaksu, nodrošināt ar darbaspēku manufaktūras, aizliegt ubagošanu un klaidonību, noorganizēt nabagu aprūpi. Tā valsts risināja jautājumus, ko viduslaikos pārzināja kopienas, cunftes, ģildes un dažādas korporācijas. Pilsētas, kas viduslaikos bija baudījušas plašas privilēģijas, tagad tika iekļautas valsts ekonomikā. Tās zaudēja daļu brīvības, bet ieguva valsts aizsardzību pār tirdzniecību un amatniecību.
 
Koloniju izmantošana
Īpaša nozīme jauno laiku sākuma valstu ekonomiskajā politikā bija kolonijām, jo to izmantošana nodrošināja visstraujāko un visapjomīgāko ienākumu pieaugumu. Turpinājās cīņa par pasaules sadalīšanu starp spēcīgākajām  Eiropas valstīm. Koloniju apsaimniekošana kļuva mērķtiecīgāka.
 
  • Portugāle

    16. gs. sākumā pasaules tirdzniecības priekšgalā bija izvirzījušies portugāļi.
    Pēc pievienošanas Spānijai Portugāles koloniālās tirdzniecības sistēma tika iznīcināta – daļa tās pārgāja Spānijai padoto Flandrijas pilsētu rokās. Taču pakļaudama Flandrijas provinču saimniecību  savas nepiepildāmās valsts kases vajadzībām, Spānija galu galā iedragāja tās labklājību. Ierastos tirdzniecības sakarus pārņēma plaukstošā Nīderlandes republika. Lisabonas un Antverpenes vietā par vadošo ostu sakaros ar kolonijām kļuva Amsterdama.
     
  • Holande

    Holandieši 1602. g. nodibināja Ostindijas (Austrumindijas) tirdzniecības kompāniju, kas pārņēma portugāļu izveidotos sakarus Āzijā. 1621. g. dibinātā Vestindijas (Rietumindijas salas; Vidusamerikas daļa starp Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinentu) kompānija izvērsa darbību Amerikā. Kā atbalsta punkti koloniju izmantošanā kalpoja apmetnes Labās Cerības ragā, Ceilona un holandiešu dibinātā jaunā Amsterdama (mūsdienu Ņujorka). Amsterdamas banka izveidojās par ievērojamāko naudas operāciju centru Eiropas ziemeļos. Holandiešu flote bija tik spēcīga, ka viņi visur kļuva par starpniekiem tirdzniecībā.
  • Anglija

    Anglija konkurences cīņā par Spāniju sākotnēji izmantoja kaperus – pirātus, kas darbojās ar karaļa atļauju. Drīz angļu jūrasbraucēji sasniedza Āzijas krastus, Ņūfaundlendu un Arhangeļsku. 1607. gadā tika nodibināta pirmā Anglijas kolonija Ziemeļamerikā – Džeimstauna Virdžīnijā. Viens no Anglijas saimnieciskās politikas stūrakmeņiem bija privilēģiju piešķiršana tirdzniecības kompānijām, sevišķi tām, kuras nodarbojās ar koloniālo tirdzniecību. Ietekmīgākā no tādām bija 1600. gadā dibinātā angļu Ostindijas kompānija, kas pavēra viņiem cēlu uz Indiju. 17.gs. vidū angļi izspieda holandiešus no vadošās vietas pasaules tirdzniecībā.
  • Francija

    Francija jau 16. gs. pirmajā pusē bija uzsākusi aktīvus aizjūras tirgus meklējumus, taču tos pārtrauca hugenotu kara laika iekšpolitiskie sarežģījumi. 17. gs. pirmajā pusē, valstij nostiprinoties, atjaunojās franču centieni iegūt kolonijas. Rišeljē laikā tika nodibinātas 22 tirdzniecības kompānijas, viņš arī pats piedalījās kompānijas „Jaunā Francija” izveidē. 1664. gadā tika dibināta franču Ostindijas kompānija – kā pretspēks analogām holandiešu un angļu kompānijām.  Audumu eksports uz kolonijām veidoja Francijas ārējās tirdzniecības lielāko daļu.
 
Muižas saimniecība
village.jpg
 
Jaunajos laikos sākās Eiropas tirgus veidošanās. Tas nozīmēja, ka arvien izteiktāk izpaudās dažādu reģionu specializācija saimniecībā, jo preču apmaiņa starp tiem kļuva regulāra. Tā kā Eiropas rietumos strauji attīstījās pilsētas, kurām bija nepieciešami lauksaimniecības ražojumi, Viduseiropā un Austrumeiropā īpaša uzmanība tika pievērsta šīs nozares attīstībai.
 
Muižniecība, ņemot vērā tirgus pieprasījumu, tiecās pastiprināti pievērsties muižas zemju apsaimniekošanai. Lai gūtu maksimāli lielāku peļņu, muižnieki bija ieinteresēti atgūt zemniekiem iznomātās zemes un nodrošināt muižas laukus ar iespējami lētāku darbaspēku. Visvieglāk tas izdevās Viduseiropā un Austrumeiropā, kur nebija tik stipru komūnas likumi, kuri aizstāvēja zemnieku tiesības, kā rietumos, toties atradās lielas aramzemei piemērotas platības. Turklāt Viduseiropā un Austrumeiropā muižniecībai bija sevišķi liela ietekme uz vietējo pārvaldi un zemniekiem nebija iespēju sūdzēties augstākstāvošām varas iestādēm. Tādos apstākļos zemniekiem atņēma lielu daļu zemju un pievienoja tās muižas laukiem. Zemniekus piespieda apstrādāt muižu zemi klaušu kārtībā.
Svarīgi!
16. gs. gaitā noformējās dzimtbūšana.
Muižnieki guva milzīgu peļņu, pārdodot bezmaksas darbaspēka saražoto produkciju.
 
Atsauce:
http://artzone.daz3d.com/azfiles/gallery/45/sd/jh7tp8kswlifz0br66tsdqqg2lagre-full.jpg
http://lunghu.files.wordpress.com/2010/09/beggar_boy_w_piece_o_pie.png
http://www.artinthepicture.com/artists/Pieter_Brueghel_the_Younger/village.jpeg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001., 85.lpp.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.