Teorija

Kopš jauno laiku sākuma valstsvīri  un zinātnieki bieži apcerēja nepieciešamību pēc absolūtas valdnieka varas. Lai arī absolūtismam bija ne mazums pretinieku, konkrētajā vēsturiskajā situācijā Eiropas politiķu, valsts tiesību teorētiķu un arī sabiedrības vidū tā piekritēji izrādījās pārsvarā. Taču absolūtisms netika veidots, balstoties uz kādas noslēgtas mācības principiem. Tā tapšanas procesā prakse un teorija gāja roku rokā un papildināja viena otru atkarībā no reālās situācijas.
 
Galvenais šķērslis absolūtās varas nostiprināšanā bija no viduslaikiem mantotā un dziļi sabiedrībā iesakņojusies tiesību izpratne. Saskaņā ar to kārtām, amatu brālībām un kopienām bija savas privilēģijas, kuras neviens, pat ne valdnieks vai valsts amatpersonas, nedrīkstēja aizskart.
 
Vajadzēja pamatot valdnieka īpašās, sabiedrībai pāri stāvošās tiesības un pilnībā pakļaut pavalstniekus varai. Tādēļ absolūtisma ideologi priekšplānā izvirzīja domu par to, ka gan valdnieka, gan ikviena pavalstnieka galvenais pienākums ir kalpot valstij, kura pārstāv kopīgās vajadzības. Savukārt valsts būs tikai tad spējīga sekmīgi iestāties par sabiedrības interesēm, ja tā būs spēcīga un pilnībā neatkarīga.
 
Šī ideja pārtapa mācībā par valsts suverenitāti. Kā to jau 16. gs. uzsvēra franču jurists Žans Bodēns, tieši ar suverenitāti valsts atšķiras no jebkura grupējuma vai personas, kam arī ir kādas tiesības. Suverenitāti iemieso neatkarīga valdnieka vara. Ž. Bodēns un daudzi citi viņa laikabiedri uzskatīja, ka valdniekam kā tautas tēvam ir tiesības un pienākums, pamatojoties uz Dieva dota autoritāti, lemt pavalstnieku likteņus. Valdnieks tika iztēlots kā antīko dievību un Vecās Derības ķēniņu pēctecis, viņa vara kā īpašs, Dieva radīts iestādījums, viņa tiesības – kā neaizskaramas.
 
jean-bodin.jpg
Ž. Bodēns

Ž. Bodēna pēcteči suverēnas varas izcelsmei pamatojumu meklēja vēsturē. Viņi izstrādāja teoriju par sabiedrisko līgumu, kas kādreiz it kā ticis noslēgts tautas un valdnieka starpā. Šis līgums paredzēja, ka kopīgo mērķu labad tauta augstāko varu ir nodevusi monarha rokās, kurš pieņem lēmumus visas tautas vārdā. Cilvēku rakstīti likumi viņu neierobežo. Par savas pareizību valdnieks atbild vienīgi Dieva priekšā.
 
Visspēcīgāk 17. gs. izpratni par absolūtā monarha varu ietekmēja angļu zinātnieka Tomasa Hobsa izstrādātā teorija.
 
Tomass Hobss darbā „Leviatāns” (Leviatāns – Bībelē tēlots jūras nezvērs, ar ko T. Hobss salīdzina valsti, kas it kā aprij katra atsevišķā cilvēka tiesības) pamatojumu ne ar ko neierobežotai absolūtai varai meklēja cilvēku egoistiskajā iedabā. Katras cilvēks pirmām kārtām tiecas apmierināt savas personīgās intereses, bet sabiedriskajai dzīvei velta vienīgi atlikušos spēkus un laiku. Hobss atzina, ka privātajā dzīvē cilvēkam ir tiesības uz brīvu rīcību, taču neviens nedrīkst apmierināt savas vajadzības uz citu rēķina un ignorēt sabiedrības kopīgās intereses, jo visi ir vienlīdz brīvi un visiem ir kopīga nepieciešamība pēc miera un kārtības. Tā kā atsevišķi cilvēki to bieži nesaprot, tad tauta nodod valstij tiesības, izmantojot piespiedu līdzekļus, regulēt sabiedrisko kārtību. Varas uzdevums ir pavēlēt, pavalstnieku – paklausīt. Tā ir saprāta diktēta nepieciešamība, bez kā nav iespējama normāla dzīve. Valsts vara tikai tad ir spēcīga, ja tā ir absolūti suverēna. Katram pavalstniekam jāsaprot, ka neizbēgamā personiskās brīvības ierobežošana galu galā ir viņa paša interesēs.
 
Visiem laikabiedriem, īpaši parlamenta varas piekritējiem, T. Hobsa idejas nebija pieņemamas.
 
hobbes.jpg
T. Hobss
 
Citu sabiedriskā līguma idejas izpratni teorētiski pamatoja filozofs Džons Loks. Viņaprāt, virsvaras tiesības valstij nodotas nevis tāpēc, ka cilvēku vidū valdījis savstarpējs naids, bet gan tāpēc, ka tauta vēlas radīt autoritāti, kas mierīgā ceļā spēj atrisināt iekšējos strīdus. Valsts katram indivīdam drīkst atņemt tikai tik daudz tiesību un brīvību, cik tas nepieciešams kopīgām interesēm. Turklāt ir bīstami augstāko virsvaru nodot vienai personai – labāk, ja valdnieks to dala ar tautas pārstāvniecību.
 
Teorētiķu atziņas un politiskā prakse nostiprināja jauna tiesisko domāšanu, kura noraidīja kārtu patstāvību un tiecās strikti ierobežot dažādu grupējumu, apgabalu un ietekmīgu privātpersonu īpašās privilēģijas attiecībā pret vienotas valsts likumdošanu un spēcīgu monarha varu. Bija radīts jauns varas modelis, kas balstījās uz priekšstatiem par praktiski neierobežotām, absolūtām monarha tiesībām – valdnieks tika iztēlots kā valsts iemiesojums. Valsts intereses tika stādītas augstāk par katra atsevišķa cilvēka interesēm, valdnieka vara – augstāk par visu sabiedrību. Tomēr absolūtā vara nekad, vismaz teorētiski, netika saprasta kā despotiska patvaļa.
 
Atsauce:
http://dannarhitect.files.wordpress.com/2009/08/jean-bodin.jpg
http://www.nndb.com/people/691/000031598/hobbes.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.