Mūku ordeņi radās, jo bija ticīgie cilvēki, kurus neapmierināja baznīcas laicīgā dzīve. Viņi izvēlējās trūcīgu un askētisku dzīvesveidu, apvienojās un veidoja kopienas un atteicās no laicīgās dzīves, laulības un īpašumiem.
Benediktiešu ordenis
Vienu no pirmajiem klosteriem Eiropā 529. gadā Montekasīno (mūsd. Itālijā) nodibināja Benedikts no Nursijas.
Montekasīno klosteris mūsdienās
Mūki klosterī dzīvoja saskaņā ar viņa izstrādātajiem statūtiem jeb regulām. Jau Benedikta dzīves laikā izveidojās sieviešu klosteris, kurā iestājās viņa māsa Sholastika.
Mūkus un mūķenes, kas dzīvoja pēc Benedikta statūtiem, sauca par benediktiešiem un benediktietēm.
Mūku ordeņu plašo izplatību un popularitāti sekmēja ievērojamā pāvesta Gregora I (590-604) atbalsts.
Mūkuordenis – mūku apvienība, kas dzīvo pēc vienādiem un viņiem obligātiem noteikumiem.
Benediktieši bija vecākais katoļu mūku ordenis, dibināts 6. gs pēc Nursijas Sv. Benedikta noteikumiem, kuru pamatdoma ir, ka par askētu var dzīvot vienīgi klosterī, un mūkam jāstrādā derīgs darbs.
Karolingu valdnieki, kuri paši nebija tik izglītoti, bieži izmantoja benediktiešu lasīt un rakstīt prasmi, kā arī latīņu valodas zināšanas. Valdnieki deva klosteriem zemi un ļaudis. Benediktiešu klosteros mūki paši nestrādāja, bet darbus veica kalpi, amatnieki un zemnieki, kuri iekopa klosteru zemi. Atsevišķi klosteri kļuva pat ļoti bagāti, to abati un abates, piemēram, abate Hildegarde (12. gs. sākumā netālu no Bingenas pie Reinas viņa izveidoja klosteri un kļuva par tā abati. Viņa redzēja vīzijas un pie viņas nāca pēc padomiem gan vienkāršas mūķenes, gan arhibīskaps un Svētās Romas impērijas ķeizars. Viņa arī sacerēja garīgās dziesmas, kā arī sarakstīja darbus par dabas dziedniecību un mūziku.), kļuva par ietekmīgām personām.
Arvien biežāk klosterī iestājās dižciltīgo ģimeņu atvases.
Abats – vīriešu klostera priekšnieks.
Abate – sieviešu klostera priekšniece.
Abate – sieviešu klostera priekšniece.
Benediktiešu ziedu laiki bija 9.-12. gs., kad tie no Itālijas izplatījās Francijā, Vācijā, Anglijā, dibinot skolas un veicinot kultūru. 13. gs. benediktiešu slavu sāka mazināt ubagotājmūku ordeņi.
Cisterciešu ordenis
Rietumeiropā veidojās arī citi mūku ordeņi. 1098. gadā Sito (mūsdienu Francijā) tika nodibināts Cisterciešu ordenis. Ordeņa nosaukums cēlies no Sito (Cîteaux) ciema latīniskā nosaukuma Cistercium.
Cisterciešu ordenis ir Romas katoļu baznīcas mūku un mūķeņu ordenis, dibināts 1098. gadā Burgundijas valstī.
Sito abatijā 12. gadsimta sākumā iestājās Bernārs no Klervo, kurš kļuva par jaunā ordeņa garīgo līderi. Cistercieši mēģināja atgriezties pie tiem mūku dzīves principiem, kurus 6. gadsimtā bija piekopis Svētais Benedikts.
Cisterciešu ordeņa mācības pamatā ir uzsvars uz roku darbu un pašpietiekamība. Agrāk cisterciešu klosteri sevi uzturēja ar lauksaimniecību un alus darīšanu. Mūki tradicionāli valkā baltas drēbes, tādēļ vēsturiski tika dēvēti par "baltajiem mūkiem" iepretī "melnajiem mūkiem" jeb benediktiešiem.
Cisterciešu ordeņa ģerbonis
Atšķirībā no benediktiešiem cistercieši stingri ievēroja gavēni, viņu dzīvesveids bija pieticīgs un vienkāršs. Cisterciešu ordeņa noteikumus īpaši bija izcelta fiziskā darba nozīme.
Cistercieši paši veica dažādus darbus:
- apstrādāja zemi;
- auda;
- gatavoja ēdienu;
- cēla jaunus klosterus.
Cisterciešiem radās daudz atbalstītāju, kuri laika gaitā sadāvināja ordenim zemes īpašumus. Rezultātā cistercieši arvien vairāk atkāpās no saviem sākotnējiem principiem un daudz neatšķīrās no benediktiešiem.
Ordeņa klosteri tika dibināti ne tikai mūsdienu Francijas, bet arī Anglijas, Velsas, Skotijas, Īrijas, Spānijas, Portugāles, Itālijas, Vācijas, Čehijas, Zviedrijas, Igaunijas un Latvijas (Daugavgrīvas klosteris) teritorijās.
2005. gadā pie Cisterciešu ordeņa piederēja 1499 mūki (starp tiem 696 priesteru) un 883 mūķenes.