Teorija

Gadsimtiem ritot, kristietība pakāpeniski izplatījās arī zemāko un neizglītoto slāņu vidū. Sākotnēji ne viens vien kristietis ne tikai pildīja baznīcas noteikumus, bet vienlaikus saglabāja dažādus pagāniskus ticējumus. Taču 13. gs. situācija Rietumeiropā bija mainījusies: kristietība bija nostiprinājusies cilvēka apziņā un kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Ne vairs garīdznieku aicināti, bet pēc pašu vēlmes ļaudis grūtos brīžos ar lūgšanām vērsās pēc padoma un palīdzības pie Jēzus.

Līdz ar iedzīvotāju skaita pieaugumu un jaunu pilsētu rašanos paplašinājās arī baznīcas darbības lauks.
Svarīgi!
13. gadsimtā radās jaunas mūku kopienas, kuras sauca par ubagotājmūku ordeņiem. Ievērojamākie bija Franciskāņu ordenis un Dominikāņu ordenis. Viņi ieviesa jauninājumus kristīgajā mācībā un mūku dzīvesveidā.
Atdarinot Kristu, šie mūki dzīvoja nabadzībā, grēku nožēlā un sludināja Dieva vārdu pavalstniekiem. Iztiku franciskāņi un dominikāņi guva, mācot citus, piemēra, universitātēs, strādājot un ubagojot.
 
Ubagotājmūki būtiski atšķīrās no citiem mūkiem:
  1. atšķirībā no agrāk izveidotajiem ordeņiem, kuri 13. gs. jau sen vairs neievēroja nabadzības solījumu un bija bagāti, franciskāņi un dominikāņi tiešām dzīvoja nabadzībā;
  2. ubagotājmūki visu mūžu nepavadīja vienā klosterī, bet ordeņa uzdevumā varēja tikt sūtīti no pilsētas uz pilsētu;
  3. atšķirībā no benediktiešiem un cisterciešiem, kuri savus klosterus ierīkoja pēc iespējas nomaļās vietās un dzīvoja izolēti no cilvēkiem, ubagotājmūki apmetās pilsētās un tieši pretēji – meklēja cilvēku sabiedrību;
  4. franciskāņiem un dominikāņiem varēja pievienoties visu slāņu pārstāvji, turpretī benediktiešu un cisterciešu mūku ordeņos pārsvarā iestājās turīgi cilvēki un abatu ievēlēja no pašām dižciltīgajām dzimtām.
 
Franciskāņi
1209. gadā Romā pāvests Innocents III atzina Asīzes Franciska dibināto ubagotājmūku ordeni. Francisks deva paklausības solījumu, un Franciskāņu ordeni iekļāva baznīcas organizācijā. Franciskāņi sāka celt baznīcas un klosterus. Laika gaitā ordenis sāka iedzīvoties mantā, tāpēc mūža nogalē Francisks atteicās to vadīt un kļuva par vienkāršu mūku.

Tā kā franciskāņi valkāja tumši pelēkas drānas, viņi tika saukti par pelēkajiem mūkiem.
 
Asīzes Francisks (1182-1226)
Dzimis Asīzē (Itālijā) bagāta audumu tirgotāju ģimenē. Jaunību pavadīja bez rūpēm, bet, iepazinies ar Svētajiem rakstiem, atteicās no ierastās dzīves un mantojuma. Viņš atstāja tēva mājas un sāka dzīvot nabaga dzīvi, visu laiku veltot lūgšanām.
 
francisks.jpg
Freska, kurā attēlots Asīzes Francisks

Francisks nebija teoloģiski (mācība par Dievu) izglītots un nezināja, kā Kristus dzīves aprakstus skaidro mācītie teologi, tādēļ Svētos rakstus uztvēra tieši. Viņa vienkāršība un naivums reliģiskos jautājumos izraisīja bagāto ļaužu un mācīto garīdznieku izsmieklu. Līdzīgi kā Kristus, arī Francisks no pilsētas uz pilsētu devās basām kājām, nabadzīgās drānās tērpies, nakšņodams zem klajas debess vai kādā būdā. Viņš skaitīja lūgšanas ne tikai cilvēkiem, bet arī putniem un zvēriem. Reizēm viņš lūdzās tik aizrautīgi, ka viņam sāka asiņot tās pašas vietas rokās un kājās, kur Kristus ar naglām bija sists krustā. Vieni par viņu smējās un sauca par jukušu, bet citi viņu jau dzīves laikā uzskatīja par svēto. 
 
Dominikāņi
Svarīgi!
Brāļu Dominikāņu ordenis jeb Sprediķotāju ordenis (pēc 15. gadsimta vairāk pazīstams kā Dominikāņu ordenis jeb Dominikāņi) bija Sv. Dominika dibināts mūku ordenis. Tā kā mūki virs baltā habita valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par melnajiem brāļiem.
dominiks.jpg
Sv. Dominiks
 
1215. gadā spānis Dominiks, izstudējis teoloģiju, nodibināja reliģisku kopienu, kura pēc diviem gadiem tika pārveidota par mūku ordeni. Dominika vārdā ordeni sāka saukt 15. gadsimtā. Dominikāņu mūki bija izglītoti, prata labi sprediķot, tāpēc veiksmīgi darbojās kā misionāri un skolotāji, dibināja klosteru skolas un aprūpēja slimniekus.

Ubagotājmūki un mūķenes apmetās pilsētās un baudīja iedzīvotāju cieņu un atzinību. Lai varētu klausīties viņu sprediķus, pilsētās tika celtas vienkāršas, bet plašas baznīcas.
 
Fragments no Dominikāņu ordeņa statūtiem (1228)
 
Mēs nosakām, ka neviens nevar kļūt par sprediķotāju, pirms trīs gadus nav klausījies teoloģijas lekcijas. Tomēr par sprediķotāju drīkst kļūt tāds, kurš šīs lekcijas ir klausījies tikai gadu.

Tie, kas atrodas ceļā, lai sludinātu, vai ceļo ar jebkādu citu mērķi, nedrīkst ne saņemt, ne ņemt līdzi zelta un sudraba izstrādājumus, naudu vai dāvanas, bet tikai pārtiku, drēbes, grāmatas vai citus nepieciešamos priekšmetus.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f8/San_Francesco.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:SaintDominic.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.