Teorija

Dzīvi viduslaiku sabiedrība noteica ne tikai dalījums kārtās, svarīga nozīme bija arī senjoru un vasaļu attiecībām.
Senjors – kungs, lēņa devējs.
Vasalis – bruņinieks, lēņa saņēmējs.
Pēc Kārļa Lielā nāves un Franku impērijas sadalīšanas nevienam valdniekam Rietumeiropā daudzu gadsimtu laikā neizdevās iegūt stipru varu. Valstis plosīja iekšējas nesaskaņas, tās cieta no ārējiem ienaidniekiem un nespēja pasargāt savus iedzīvotājus no posta. Tādēļ lielie zemes īpašnieki bija spiesti celt cietokšņus un apbruņot savus ļaudis, lai aizstāvētu savus īpašumus, bet citi brīvie cilvēki meklēja dižciltīgo aizstāvību. Tā laika gaitā izveidojās lēņu sistēma.
Lēnis (feods) – zemes gabals, ko piešķīra lietošanā par karadienestu.
Jau Kārlis Lielais, lai nodrošinātu ietekmīgu dižciltīgo atbalstu, sāka iedalīt viņiem zemi ar visiem uz tā dzīvojošajiem zemniekiem. Zemi kā lēni jeb feodu dižciltīgie saņēma lietošanā līdz mūža beigām. Turpmāk dižciltīgos, kuri saņēma lēni, sauca par vasaļiem (tiešā nozīmē – kalps). Savukārt tas, kas lēni piešķīra, kļuva par senjoru (kungu). Lēņa piešķiršana notika īpašā ceremonijā, kurā vasalis zvērēja uzticību savam senjoram.
 
vasaljazverests.jpg
Vasaļa zvērests. 13. gs. zīmējums.

Lēni tā saņēmējs nedrīkstēja pārdot vai atdāvināt. Visu, ko vasaļi no sava lēņa ieguva, viņi drīkstēja paturēt sev, bet karalis par to prasīja uzticību, padomu miera apstākļos un militāru palīdzību bruņota konflikta vai kara laikā. Tā kā viduslaikos daudz karoja, šādas lēņa sistēmas izveidošana ļāva valdniekiem ātri savākt vasaļu karaspēku.
10. – 12. gadsimtā šādas senjoru un vasaļu attiecības pastāvēja Francijā, Vācijā, Anglijā, Itālijā un citās Eiropas zemēs.
 
Vēlākajos gadsimtos senjoru un vasaļu attiecības pilnveidojās. Karaļa vasaļi drīkstēja zemi izlēņot tālāk. Viņu vasaļi jeb apakšvasaļi tagad bija tieši saistīti ar savu senjoru, bet viņiem nebija jādod uzticības zvērests karalim. Tā kā arī baznīcai un klosteriem piederēja lieli zemes īpašumi, tos tāpat varēja piešķirt kā lēni.
 
Lēņu sistēmai bija arī negatīvā puse, un problēmas radās jau Franku valstī Kārļa Lielā laikā. Daudzi karaļa vasaļi vēlējās lēni paturēt un atstāt mantojumā saviem bērniem. Karalis savukārt gribēja, lai viņam tiktu saglabātas tiesības ikreiz pēc vasaļa nāves lēni piešķirt no jauna, liekot jaunajam vasalim nodot uzticības zvērestu. Karalis lēni varēja atņemt tajos gadījumos, kad vasalis bija lauzis doto uzticības zvērestu. Realitātē šādi gadījumi varēja novest pie lielāka konflikta, jo ietekmīgākie vasaļi varēja saukt palīgā savus apakšvasaļus un mēģināt ar spēku panākt senjora lēmuma maiņu un lēni neatdot.
 
10. gs. Francijā un 12. gs. Anglijā ieviesās lēņu mantošana. 13. gadsimtā arī Itālijā, pēc tam arī vācu zemēs.
Svarīgi!
Uz senjoru un vasaļu attiecībām balstījās viduslaiku varas un pārvaldes sistēma, ko sauca par feodālismu.
 
DSC_2088.JPG
Senjori un vasaļi
 
Senjora un vasaļa attiecību tēlojums (13. gs.)
 
Vasaļa pienākums ir kļūt par ķīlnieku sava senjora vietā, lai atbrīvotu viņu no cietuma, ja senjors būs personiski vai ar kāda vēstneša starpniecību izteicis šādu lūgumu. Un katram, kurš ir kļuvis par cita vasali, ir pienākums, gadījumā, ja viņa senjors kaujas laikā zaudē zirgu, nonāk ienaidnieku vidū vai kā citādi nonāk nāves briesmās vai zaudē brīvību..., darīt visu, lai viņu (senjoru) atkal uzsēdinātu zirgā un glābtu no briesmām. Un, ja vasalis to nevarēs izdarīt nekā citādi, viņam pēc senjora lūguma jāatdod savs zirgs.., jāpalīdz uzrāpties tā mugurā un visiem spēkiem jāpalīdz glābt savs senjors.
 
Bet tas, kurš neizpildīs šos savus pienākumus pret senjoru, zaudēs saņemto lēni uz visu mūžu.
 
Vasalim jākalpo senjoram visā karaļvalstī. Bet ārpus karaļvalsts viņam jākalpo senjoram 3 gadījumos: pirmkārt, ja tur notiek senjora vai kāda no viņa bērniem kāzas; otrkārt, ja nepieciešams aizsargāt senjora uzticību un godu; treškārt, ja senjoram un viņa zemei draud briesmas.
Svētās Romas impērijas ķeizara Konrada II likums par feodu piešķiršanu (1037)
 
Feodu var piešķirt arhibīskaps, bīskaps, abats, abate, pāvests, ja tiesības piešķirt feodu tiem bijušas no senseniem laikiem. Feodu var piešķirt arī hercogs, markgrāfs, grāfs.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000., 285. lpp.
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010, 55.lpp.
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.