Teorija

Agrajos viduslaikos karos piedalījās visi brīvie vīrieši. Laika gaitā Franku valsts karaspēkā pieauga jātnieku nozīme. Tā kā kara zirga un bruņojuma iegāde bija dārga, starp jātniekiem un kājniekiem radās atšķirības. Doties karā zirga mugurā varēja tikai tie, kuriem bija pietiekami līdzekļi vai kuri bija ieguvuši ienesīgus lēņus. Kājnieku vienībām, kas pārsvarā sastāvēja no zemniekiem, bija otršķirīga loma.
 
10. gadsimtā izveidojās bruņinieku kārta, kuras piederīgie sevi uzskatīja par pārākiem salīdzinājumā ar vienkāršajiem karotājiem. Tā kā bruņinieku galvenā nodarbošanās bija karošana, viņi daudz laika veltīja kaujas mākslas vingrinājumiem. Bruņinieki tika uzskatīti par baznīcas aizstāvjiem un cīnītājiem par kristīgo ticību, viņu pienākums bija aizsargāt visus tos, kuri paši nenēsā ieročus.
Bruņinieks – bruņās tērpts karotājs zirgā.
brunjinieks.jpg
Bruņinieks uz zirga
 
Par bruņinieku bija jāmācās daudzus gadus.
 
Līdz 7 gadu vecumam zēns dzīvoja vecāku pilī. Pēc tam viņu nodeva audzināšanā kādā dižciltīgā ģimenē, kur viņš mācījās spēka vingrinājumus un galma manieres – uzvedību pie galda, dejošanu, šaha spēli. 
 
14 gadu vecumā zēns jau kļuva par ieroču nesēju – palīdzēja bruņiniekam uzvilkt bruņas, pavadīja viņu uz turnīru un karā.

21 gada vecumā
jaunekli senjors svinīgā ceremonijā ar tā saukto bruņinieka cirtienu iesvētīja
par bruņinieku.

Lai kļūtu par bruņinieku, zēniem bija jābūt ne tikai fiziski labi attīstītiem un prasmīgiem karotājiem, bet arī jāizkopj bruņiniekam nepieciešamās īpašības. Laika gaitā radās bruņinieku uzvedības normu kopums – goda kodekss. Augsti tika vērtēta vīrišķība, drosme, dāsnums, izsmalcināta attieksme pret dāmu. To visu varēja iemācīties karaļu un augstmaņu galmos. Tur sacerēja stāstus un dzeju par bruņinieku varoņdarbiem, rīkoja svētkus un turnīrus, kas sākotnēji bija galma svētku sastāvdaļa, bet vēlāk – īpašas bruņinieku spēles.
Turnīrs - divu vai vairāku bruņinieku sacīkstes kaujas veiklībā un spēkā, kuras notiek skatītāju klātbūtnē.
Dalībnieku skaits turnīrā bija neierobežots. Katrs bruņinieks varēja parādīt savas cīņas prasmes gan senjoram, gan pārējiem skatītājiem, kā arī izcelties dāmu priekšā. Uzvarētāji varēja pieprasīt izpirkumu no uzvarētā pretinieka. Lai gan cīnījās ar notrulinātiem zobeniem un saīsinātiem šķēpiem, bruņinieki turnīros regulāri tika smagi ievainoti un nereti pat zaudēja dzīvību.
 
turnirs.jpg
 
Vēlajos viduslaikos turnīrus aizliedza, bet Svētā Romas impērijā tie saglabājās līdz 16. gadsimtam.
 
Bruņinieku dzīvesveids šķita tik pievilcīgs, ka pat karaļi uzskatīja sevi par bruņiniekiem. Tas cēla viņu pašapziņu un prestižu. Bruņinieku kārtā varēja iekļūt arī karaļiem, hercogiem, grāfiem un citiem lielajiem augstmaņiem pietuvināti dienesta ļaudis, kuri cēla savas pilis un tika uzskatīti par zemāko aristokrātiju. Nereti viņu materiālais stāvoklis nebija labāks kā zemniekiem, tādēļ viduslaiku beigu posmā dažs labs bruņinieks sāka nodarboties ar laupīšanu.
 
Bruņinieki kā militārs spēks sāka zaudēt savu nozīmi 15. gs. otrajā pusē, kad kaujās sāka pielietot šaujamieročus. Kad izcilais bruņinieks Burgundijas hercogs Kārlis Drošsirdīgais 1476. gadā gribēja pakļaut jaunas zemes, viņa bruņinieku karaspēks piedzīvoja smagu zaudējumus kaujās Šveicē un pie Nansī (mūsd. Francijā). Ar šķēpiem, pīķiem un šaujamieročiem bruņotie šveiciešu kājnieki bija guvuši uzvaru pār smagi bruņotajiem burgundiešu bruņiniekiem. Kopš tā laika šveicieši bija izslavēti kā teicami karavīri.
 
Bruņinieku laiks beidzās, bet līdz mūsdienām saglabājusies bruņinieku laika literatūra – leģendas par karali Artūru, Tristanu, Rolandu, Lanselotu, Zigfrīdu un citiem bruņiniekiem. Tā veido izskaistinātu priekšstatu par dzīvi viduslaikos.
 
Hronists Johans par bruņinieku tikumiem (ap 1350)
 
Bruņinieku dzīves kārtības likumi ir šādi: pirmām kārtām ar iekšēju pārliecību ik dienas piedalīties dievkalpojumā, nebaidīties atdot savu dzīvību par kristīgo ticību, sargāt svēto baznīcu un tās augstos kalpotājus no visām briesmām, palīdzēt atraitnēm un bāreņiem viņu bēdās uz aizsargāt tos, uzsākt divkauju, lai atbrīvotu jebkuru nevainīgu cilvēku, turnīros piedalīties tikai kaujas prasmju uzlabošanai, karalietas pakļauties Romas ķeizaram vai viņa maršalam. ...un šajā pasaulē nepārkāpt Dieva un cilvēku likumus. Ja tu savā bruņinieka dzīvē pazemīgi ievērosi šos priekšrakstus, cik vien ir tavos spēkos un saprašanā, tad zini: tu gūsi laicīgu godu šajā saulē un pēc nāves – mūžīgu mieru debesīs.
 
Franču grāfs Renē par bruņinieka necienīgu rīcību (1460)
 
Pirmais un visnopietnākais gadījums ir tad, ja dižciltīgais ir pieķerts melos un ir lauzis zvērestu, it īpaši goda jautājumos. Otrais ir tad, ja dižciltīgais ir augļotājs un aizdod, lai gūtu labumu. Trešais gadījums ir tad, ja dižciltīgais precas ar zemas izcelsmes, nevis dižciltīgu sievieti.
 
Turnīru kritika dzejnieka Reinmāra no Cveteras sacerējumā (13. gs.)
 
Agrāk turnīri bija bruņnieciski, tagad tie ir lopiski, nāvējoši un slepkavnieciski. Vīrus nogalina slepkavnieku dunči un āvas. Tādi nu ir tie turnīri tagad. Skaisto sieviešu acis, tos vērojot, pieplūst asarām, bet sirdis pamirst, kad viņu mīļotajiem draud dzīvības briesmas. Kad agrākos laikos turnīrs notika saskaņā ar bruņinieku noteikumiem, cēlsirdību, tikumiem un godu, nevienam nenāca prātā nokaut krietnu vīru drēbes gabala dēļ. Turpretī tas, kurš to izdara tagad, domā, ka ir liels varonis.
 
Atsauce:
http://www.medieval-life-and-times.info/images/medieval-warhorse.jpg
http://www.gilroydispatch.com/content/img/f225351/Ren_Joust_CR_.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.