Teorija

Svarīgi!
Vairums Rietumeiropas klosteru dzīvoja saskaņā ar Nursijas Benedikta izstrādātajiem statūtiem. Kopš 816. gada tie bija obligāti visos Franku impērijas klosteros. Statūtu būtību izsaka vārdi – ora et labora (latīņu val. lūdz Dievu un strādā).
Iestājoties klosterī, mūkiem un mūķenēm bija jādod trīs solījumi:
  1. atteikties no laulības dzīves;
  2. dzīvot pieticībā un atteikties no personiskās mantas;
  3. būt paklausīgiem klostera vadībai (vīriešu klosterī – abatam, sieviešu klosterī – abatei).
 
Visu dzīvei nepieciešamo mūki un mūķenes saņēma no klostera.
 
Klostera priekšnieku – abatu – ievēlēja mūki. Abats šo amatu saglabāja līdz mūža beigām.
 
Nursijas  Benedikts mācīja, ka klostera iemītnieki ir kā viena liela ģimene, kurā abats ir mīlošs tēvs un skolotājs. Abats bija klostera garīgais vadītājs. Viņš bija atbildīgs par kārtības uzturēšanu tajā. Viņš arī pārstāvēja klosteri ārpus tā mūriem, kad bija jākārto dažādi juridiski un saimnieciski jautājumi ar laicīgo pasauli.
 
benedikts.jpg
Nursijas Benedikts

Klostera centrā atradās baznīca ar krusteju (velvēts segts gaitenis jeb galerija, kas savieno mūku dzīvojamās telpas ar baznīcu). Klostera teritorijā bija telpas, kas bija pieejamas tikai mūkiem un garīdzniekiem: guļamtelpa, ēdamtelpa, sanāksmju telpa un bibliotēka. Telpas nebija apkurināmas. Klosterī dzīvoja arī laicīgi ļaudis, kas veica vienkāršus darbus. Viņiem bija pieejamas saimniecības celtnes, hospitālis, viesu māja un pārējās klostera ēkas.
 
Klostera dzīve bija stingri organizēta. 
Svarīgi!
Mūku un mūķeņu galvenais pienākums bija lūgt Dievu par sevi un citiem cilvēkiem.
Mūki septiņas reizes dienā pulcējās uz lūgšanām. Tām pakārtoti bija pārējie darbi un kopīgās maltītes. Katram mūkam bija paredzētas aptuveni četras stundas pašizglītībai. Daļu dienas mūki veltīja grāmatu pārrakstīšanai. Agrajos viduslaikos klosterī parasti nebija vairāk kā 100 grāmatu. Izņēmums bija Sanktgallenes klosteris Šveicē, kur līdz 12. gs. bija savāktas ap 1000 grāmatu.
 
abatija.jpg
Sanktgallenes klosteris
 
Lai tekstus varētu pārrakstīt, klosteriem bija svarīgi ar tiem mainīties. Klosterī pat bija iekārtota īpaša telpa – skriptorijs, kur sveču gaismā mūki pārrakstīja tekstus, tā pavairojot grāmatas. Izglītots mūks varēja pārrakstīt 4 līdz 8 lapas. Bībeles pārrakstīšana prasīja vienu gadu. Pārrakstīto tekstu, īpaši, ja tie bija Dieva vārdi, pārbaudīja korektori, kuru uzdevums bija novērst pārrakstīšanas kļūdas. Mūki ilustratori, izmantojot no augu un dzīvnieku valsts iegūtas dabiskās krāsas, pārrakstītās grāmatas izdaiļoja ar gleznojumiem – miniatūrām, pēc tam tās tika iesietas. Tā radās īsti mākslas darbi. Grāmatas vērtība bija liela. Lai iegūtu vienai grāmatai nepieciešamo pergamentu, bija vajadzīgas 500 vēršu ādas. Tikai 15. gs. Eiropā iemācījās izgatavot papīru un izgudrot grāmatu iespiešanu.
 
Dibinot klosteri, tika iekopta zeme vai nosusināti upes krasti. Gandrīz pie katra klostera atradās sakņu, augļu un ārstniecības augu dārzi. Mūki un mūķenes bija pirmie viduslaiku botāniķi, aptiekāri un dziednieki.
 
Klosteri saņēma prāvus ziedojumus un varēja veikt daudzas nozīmīgas funkcijas. Bērni un jaunieši, kurus viņu vecāki nodeva klosterī, izglītojās klostera skolā. Klosteri deva naktsmājas ceļiniekiem, ēdienu un apģērbu nabagiem. Neražas un bada gados klosteri palīdzēja apkārtējiem zemniekiem. Mūki viduslaikos bija īpaši godājami, jo tika uzskatīts, ka viņi ir starpnieki starp Dievu un pārējiem cilvēkiem, ka viņu lūgšanām piemīt liels spēks.
 
Atsauce:
http://la.wikipedia.org/wiki/Fasciculus:Fra_Angelico_031.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/4/48/Convent_of_St_Gall.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.