Teorija

Pirmās pilis tika celtas 10. gs. mūsdienu Francijas, Spānijas, Anglijas un Vācijas teritorijā. Šajā laikā Rietumeiropu apdraudēja skandināvu vikingi, ungāri un citi iebrucēji, tāpēc daudzi zemes īpašnieki būvēja nocietinājumus, lai pasargātu savu ģimeni un īpašumu. Sākotnēji cēla koka pilis, bet 11. gadsimtā sāka būvēt lielas mūra pilis. Būvdarbos piedalījās mūrnieki, akmeņkaļi un citi kvalificēti amatnieki, torņu būvēšanā izmantoja dažādas palīgierīces.
 
Almourol-Castle.jpg
 
Pili parasti cēla tādā vietā, ko vieglāk aizsargāt, – kalna galā, uz salas, jūras piekrastē vai uz stāvas klints. Ja vieta bija līdzena, tad veidoja mākslīgu pauguru. Pili apjoza biezi un augsti aizsargmūri, no kuriem uzbrukuma gadījumā pils aizstāvji lēja ienaidniekam virsū karstu ūdeni, eļļu vai darvu. Pilij parasti bija viena ieeja ar paceļamu tiltu. Tā kā pa vārtiem visvieglāk varēja iekļūt nevēlami ļaudis, tos parasti turēja aizslēgtus un rūpīgi apsargāja.
 
Pils mūra iekšpusē atradās dzīvojamā ēka bruņinieka ģimenei, telpas kalpiem un kalponēm. Saimniecības ēkās bija vieta mājdzīvnieku, mājputnu un baložu turēšanai, zirgu staļļi, pagrabi, smēde, kur varēja salabot bruņas vai izkalt jaunus ieročus, sakņu un augļu dārzi. Pilī bija pietiekami lieli pārtikas krājumi – aplenkuma gadījumam.
 
Pils centrā atradās galvenais sargtornis – donžons. Ja pilī nebija atsevišķas dzīvojamās ēkas, to izmantoja arī dzīvošanai. Tas bija arī pēdējais patvērums, ja ienaidniekam tomēr izdevās iekļūt pilī.
 
Pilis tika būvētas kā cietoksnis, tāpēc dzīvošanai tā bija neērta un nemīlīga. Tās dzīvojamā ēkā telpas bija aukstas un tumšas. Apkurināja tikai guļamtelpas. Pils iedzīvotāji dzīvoja diezgan saspiesti un, no mūsdienu viedokļa raugoties, nehigiēniski, jo ūdeni sagādāt nebija viegli. Parasti vienīgo aku raka pils iekšējā pagalmā, nereti tā bija līdz pat 150 m dziļa un tajā bija maz ūdens. Ar laiku dzīve pilī kļuva ērtāka. Gar akmens sienām sāka kārt austus paklājus – gobelēnus, kas aizturēja aukstumu. Omulīgākā vieta pilī bija pie kamīna, kā arī pils virtuve, kas parasti atradās kunga dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā.
 
DSC_2091.JPG
Viduslaiku pils shēma
 
1. Aizsarggrāvis.
2. Paceļamais tilts.
3. Pils ārējie vārti.
4. Priekšpils.
5. Iekšējie vārti.
6. , 8. Mūris.
7. Sargtornis.
9. Galvenais sargtornis - donžons.
10. Dzīvojamā ēka.
11. Pils kapela.
12., 13. Saimniecības ēkas, staļļi.
14. Iekšpagalms ar aku.
15. Pils dārzs.
 
No pils bruņinieks:
  1. pārvaldīja savus īpašumus,
  2. sprieda tiesu,
  3. ievāca nodevas,
  4. uzturēja mieru un kārtību.
 
Pils īpašniekam bija arī pienākums uzbūvēt ceptuvi, dzirnavas, vīna spiedni un uzturēt kārtībā akas. Zemnieki par šo iekārtu izmantošanu atstāja viņam daļu savu miltu vai vīna.
 
Pilī zemnieki varēja saņemt aizsardzību, jo viduslaikos bija daudz karu.
  
Kad bruņinieki nekaroja vai nepiedalījās turnīros, dienas ritēja lēni, īpaši ziemā, kad ceļi kļuva neizbraucami. Bruņinieki nodevās dažādiem vingrinājumiem ar ieročiem, spēlēja šahu vai citas galda spēles. Pils kundze prata izšūt, vērpt dziju, aust un mācīja to meitām. Viņa pārzināja ārstniecību un prata kopt slimniekus.
 
Ziemā bruņinieki devās briežu, mežacūku un zaķu medībās ar suņiem, bet vasarā ar vanagiem medīja savvaļas putnus. Sekmīgas medības noslēdzās ar svētkiem pilī. Galdā tika likti medījumi un citi ēdieni un dzērieni. Ēdienu pagatavošanā dižciltīgi izmantoja no Vidusjūras reģiona ievestās dārgās garšvielas – piparus, safrānu un krustnagliņas.
 
DSC_2089.JPG
Svētki pilī. 14. gs. franču miniatūra
 
Svētkos izklaidēja uzaicinātie žonglieri un ceļojošie dziesminieki – minnezengeri (Vācijā) jeb trubadūri (Francijā). Viņi izpildīja tikai pašu sacerētas dziesmas: visbiežāk par mīlestību pret dižciltīgu dāmu. Minnezengeri ceļoja no pils uz pili, kur viņu ierašanās bija lielas notikums. Svētkos arī dejoja, sastājoties aplī, nevis pa pāriem kā mūsdienās.
 
Atnākot pavasarim, varēja atsākt rīkot turnīrus. To laikā bruņinieki varēja izrādīt savu drošsirdību, bagātību un cēlsirdību.
 
Atsauce:
http://www.roxanneardary.com/wp-content/uploads/2007/10/Almourol-Castle.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010., 63.lpp.
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.