Ebreji senatnē
Ebreji mūsdienās tiek uzskatīti ne tik daudz par konkrētas etniskas grupas pārstāvjiem, kā par no izraēļiem cēlušos jūdaisma piekritēju pēcnācēji, kā arī tie, kas šo reliģiju pieņēmuši brīvprātīgi.
Tuvajos Austrumos atrodas šaura, aptuveni 250 km gara zemes strēle starp Jordānas upi un Vidusjūru. Dienvidos tā robežojas ar Arābijas tuksnesi, bet ziemeļos – ar Sīriju. Senajos laikos to sauca par Kanaānu, vēlāk par Palestīnu, bet mūsdienās tur atrodas Palestīna un Libāna.
Kanaānas ziemeļos bija divas augstas, sniegiem klātas kalnu virsotnes. Sniegiem kūstot, ūdeņi satecēja Kanaānas lielākajā upē – Jordānā.
Dabas un klimatiskajiem apstākļiem bija raksturīgi lieli kontrasti.
- Kalnos gaiss bija dzestrs, bet ielejā valdīja tropisks karstums;
- Galilejas jūra (tag. Tibērijas ezers) un Vidusjūra bija zivīm bagātas, bet sāļajā Nāves jūrā zivis nedzīvoja un to ieskāva tuksnesis ar nelielām oāzēm, kurās auga dateļpalmas;
- Mazās upes un ezeri vasarās izžuva, bet lietus periodos pārplūda.
Lai arī šajā zemē nebija lielu zemes bagātību, tā bija piemērota zemkopības attīstībai un jau senatnē bija biezi apdzīvota.
Ebreju migrācija un valsts izveide
Kopš 3.gt. p.m.ē. šajā zemē dzīvoja semītu ciltis kanaānieši, kas deva zemei tās senāko nosaukumu – Kanaāna. Viņi nodarbojās ar zemkopību, vīnkopību, amatniecību, audzēja aitas un kazas. Kanaānieši bija izveidojuši pilsētvalstis, pielūdza daudzus dievus un dzīvoja pārticībā.
Svarīgi!
2. gt. p.m.ē. Kanaānā Ābrahama vadībā ienāca klejotāju lopkopju ciltis – senebreji.
Semītu izcelsmes klejojošu lopkopju cilti — ebrejus jeb senebrejus (angļu: Hebrews), kas ieradušies Kanaānā (mūsdienu Izraēlas, Palestīnas un Jordānijas teritorijā) no Mezopotāmijas vai Sinajas pussalas (par to zinātnieki vēl diskutē) apmēram 2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā, uzskata par mūsdienu Izraēlas pamatnāciju. Daži vēsturnieki uzskata, ka senebreji, pirms to ierašanās Kanaānā, bijuši viena no klejotāju ciltīm — aramiešiem, amorītiem vai hetiem, vai kāds no to atzariem.
Iesākumā viņi apmetās nevienam nepiederošās, neauglīgās zemēs tuksneša malā ārpus kanaāniešu pilsētvalstu robežām. Kad Kanaānu piemeklēja ārkārtīgs sausums, viņi devās uz Ēģipti.
Vēsturnieks Joels Veinbergs par kanaāniešiem (1991)
Kanaānieši ar akmens un bronzas darbarīkiem apstrādāja zemi, cēla ūdens tvertnes, sēja graudus, ierīkoja vīnogulājus un olīvkoku plantācijas, ganīja aitas un kazas. Viņi bija prasmīgi amatnieki, kas darināja zelta un sudraba rotas, gatavoja parfimēriju, bet no ziloņa kaula izgrieza dažādas statuetes. Kanaāniešu valstiņas bija nelielas. Tā sastāvēja no galvaspilsētas un lauku apvidus 10 – 20 km rādiusā. Šādas pilsētvalsts priekšgalā atradās valdnieks.
Verdzībā Ēģiptē
Senebreji vairāk nekā 200 gadus bija faraona vergi. Ap 1200 g. p.m.ē. viņi Mozus vadībā bēga no verdzības Ēģiptē un devās uz Kanaānu, kuru viņi jau bija pametuši pirms apmēram 400 gadiem.
Ebreju tauta ticēja, ka viņi dodas uz dieva Jahves Apsolīto zemi. Ceļš veda cauri Sīnāja tuksnesim. Ceļojuma laikā, kā stāsta Bībele, Sīnāja kalnā Mozus no Dieva Jahves saņēma likumus – 10 baušļus, kurus tālāk nodeva savai tautai.
Ebreji Ēģiptē
Bībele ir jūdaisma un kristietības svētā grāmata, kas sastāv no Vecās derības un Jaunās derības.
Vecā derība ir senākais vēstures avots par ebreju vēsturi. Tās pirmteksts rakstīts senebreju valodā tūkstoš gadu laikā (no 12. līdz 2. gs. p.m.ē.).
Senās ebreju valsts izveidošanās
Ieradušies Kanaānā, ebreji apmetās auglīgajā Jordānas upes ielejā un sāka nodarboties ar zemkopību. Viņiem nemitīgi nācās atvairīt filistiešus – semītu tautu, kas dzīvoja kaimiņos nelielā teritorijā pie Vidusjūras. Lai izvairītos no briesmām, vadonis Zauls apvienoja 12 ebreju ciltis un tika pasludināts par valdnieku.
Izraēļi pilnībā sakāva un pakļāva sev kanāniešus ap 1125. g. p.m.ē.
Vecā Derība vēsta, ka senebreji pravieša Mozus vadībā aizgāja no Ēģiptes, lai meklētu labāku iztiku. Dievs Jahve bija izvēlējies ebrejus par izredzēto tautu un apsolījis tai Kanaānas zemes, bet ebreji solījuši pielūgt to kā vienīgo dievu.
Svarīgi!
Ap 1200. g. p.m.ē. izveidojās reliģiski politiska savienība – Izraēls, kas balstījās uz kopīgu izcelšanos, reliģiju un politiku.
Cīņā pret filistriešiem ievērojams kļuva karavadonis – Zauls no Benjāmiņa cilts. Ap 1020. g. p.m.ē. viņš tika pasludināts par valdnieku un tika izveidota Izraēlas valsts.
Dāvids
Dāvids (dzimis 1035. gadā p.m.ē.; miris 965. gadā p.m.ē.) bija Izraēlas valsts karalis un Izraēlas valdnieku dinastijas izveidotājs.
Karalis Dāvids. (18. gs. pareizticīgo ikona).
Dāvids apprecēja Zaula meitu un kļuva par valdnieku Jūdu ciltī. Pēc Zaula dēlu nāves Dāvids ieguva Izraēlas troni, izveidojot Jūdejas – Izraēlas valsti.
Valdnieks Dāvids iekaroja kanaāniešu pilsētu Jeruzālemi, kas kļuva par apvienotās Izraēlas-Jūdejas valsts galvaspilsētu.
Dāvids lika pamatus Dāvida nama dinastijai, kura valdīja 400 gadus. Dāvida laikā Jūdejas – Izraēlas valsts tika paplašināta. Tika pievienotas vēl nepakļautās kanaāniešu pilsētas. Uz Izraēlu tika atvests senebreju svētums – Derības šķirsts (zeltīta akācijas koka lāde, kurā glabājās akmens plāksnes ar Desmit baušļiem). No šī brīža Jeruzaleme kļuva par svēto pilsētu.
Zālamans
Pēc Dāvida nāves par valdnieku kļuva viņa dēls Zālamans (965-928. g. p.m.ē.), kas neiesaistījās nevienā karā un nostiprināja Izraēlas – Jūdejas valsti. Viņš lika uzbūvēt Jeruzālemē templi dievam Jahvem. No Libānas atveda ciedrus un cipreses, no kalniem – kaļķakmeni. Līdz mūsdienām templis nav saglabājies, par to atgādina tikai Raudu mūris. Zālamans rūpējās par saimniecības attīstību un valsts aizsardzību – ieviesa armijā kaujas ratus un nocietināja pilsētas. Jeruzālemē viņš uzbūvēja valdnieka pili, izveidoja krāšņu galmu un apprecēja Ēģiptes faraona meitu. Galma un ierēdņu uzturēšana, celtniecības darbi un aizsardzības nostiprināšana prasīja lielus izdevumus, kas bija smags slogs tautai.
Izraēlas karalistes sabrukums
Svarīgi!
Pēc Zālamana nāves valsti sadalīja divās daļās – Izraēlā un Jūdejā.
722. g. p.m.ē. kaimiņvalsts Asīrija iekaroja Izraēlu, bet tās iedzīvotājus aizveda gūstā. Ebreju vietā tika ievesti un nometināti iedzīvotāji no citām Tuvo Austrumu zemēm, galvenokārt no Asīrijas. Ievestie laika gaitā sajaucās ar vietējiem izraēliešiem, līdz vēsturiskie izraēlieši kā tauta faktiski beidza pastāvēt.
Jūdeju 586. g. p.m.ē. iekaroja Babilonija. Jeruzāleme ar tās templi tika nopostīta, tūkstošiem ebreju tika aizdzīti uz Babiloniju.
Deportētos ebrejus Asīrijai asimilēt neizdevās, jo to pašu drīz iekaroja Persija (539. g. p.m.ē.) un viņu valdnieks Kīrs II atļāva ebrejiem atgriezties to dzimtenē un atjaunot Templi. Ap 150 gadu ilgstošajā izsūtījumu laikā ebreji bija zaudējuši savu politisko identitāti, bija izzudusi arī ebreju sabiedrības politekonomiskā struktūra un tiem vairs nebija savas valsts. Taču tai pat laikā viņi nostiprinājās kā spēcīga reliģiska kopiena, kas, kā parādīja vēlākā vēsture, bieži izrādījās spēcīgāka nekā etniskās, teritoriālās vai politekonomiskās saites. Līdz ar to pasaules vēsturē un civilizācijas attīstībā bija radies jauns nozīmīgs faktors - Jūdaisms.