Teorija

Feniķija - sens teritorijas nosaukums, kas kā šaura zemes strēle, apmēram no 8 līdz 25 km platumā, stiepās gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Lielākā Feniķijas daļa atrodas mūsdienu Libānas teritorijā.
Feniķiešu izcelšanās
Feniķieši bija semītu tauta, kas kopš 3. gt. p.m.ē. dzīvoja Vidusjūras austrumu piekrastē. Viņu apdzīvoto teritoriju sauca par Feniķiju.
Semīti – Priekšāzijas senās tautas: ebreji, asīrieši, feniķieši, filistieši un babilonieši.
Feniķiešu, tāpat kā Babilonijas kultūras attīstībā, vērojama stipra šumeru un akadiešu civilizācijas ietekme, lai gan sākotnējā pašu feniķiešu izcelsme tiek saistīta ar kanāniešiem. Sākot ar 1800. g. p.m.ē. feniķiešu zemes, tāpat kā Kanānu, iekaroja Ēģipte un tā tās paturēja savā kontrolē apmēram 400 gadu, tādējādi no savas puses būtiski iespaidojot feniķiešu kultūras veidošanos.
 
Vēsturnieks Joels Veinbergs par Feniķiju (1973)
Pati daba pievērsa feniķiešu uzmanību rietumiem, jo augstās kalnu grēdas ziemeļos un austrumos, neviesmīlīgais Sīnaja tuksnesis dienvidos apgrūtināja sauszemes sakarus. Taču rietumos izpletās feniķiešiem ierastā un pazīstamā Vidusjūra. Katrs feniķietis jau kopš bērnības ar šo jūru jau bija saradis. Vairums viņu, pat tie, kuri apstrādāja zemi vai ganīja lopus, bija jūrnieki. Tieši tāpēc feniķieši guva vislielākos panākumus kuģu būvēšanā. Pēc dažu vēsturnieku domām, vārds „feniķietis” atvasināts no senēģiptiešu vārda „fenehu” – kuģu būvētājs.
Feniķiešu civilizācijas uzplaukums
Feniķieši nekad nav mēģinājuši izveidot vienotu valsti, bet dzīvoja nelielās pilsētvalstīs, no kurām nozīmīgākā bija Bibla, Tīra, Sīdona un Ugarita. Feniķiešu senās pilsētas mūsdienās atrodas Libānas teritorijā. Pilsētvalsti pārvaldīja valdnieks un dižciltīgu tirgotāju padome. Kopš 11.gs.p.m.ē. svarīga loma bija Tīrai. Tā uzplauka valdnieka Hirama I (969.-936. g. p.m.ē.) laikā, kad strauji attīstījās tirdzniecība un tika dibinātas jaunas kolonijas Kipras salā un Ziemeļāfrikā.
Svarīgi!
Feniķieši bija pirmā tauta vēsturē, kuras galvenais labklājības avots bija nevis zemkopība vai lopkopība, bet tirdzniecība.
To veicināja izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Feniķieši dzīvoja pie Vidusjūras un bija prasmīgi jūrnieki un tirgotāji, kā arī jūras laupītāji.
 
DSC_5167.JPG
 
555.jpg
 
Tirdzniecība
Pa karavānu ceļu no Divupes ieradās tirgotāji ar precēm. Feniķijā auga ciedri, egles, cipreses un ozoli. Kokmateriāli bija pieprasīti arī kaimiņu zemēs. Labu būvkoku pārpilnība veicināja kuģu būvi.
 
Pastāv uzskats, ka senie feniķieši bija labākie kuģu būvētāji. Viņi konstruktīvi pārveidoja līdz tam Vidusjūrā dominējošos kuģus — gallejas. Rezultātā viņi ieguva iespēju atteikties no airiem un airētājiem, kā līdz tam galvenā kuģu dzinējspēka. Līdz ar to tika panākts ievērojams kuģu tilpuma un kravnesības pieaugums.
 
Tā sagadījās, ka feniķiešu „zelta laiki” sakrita ar citu valstu un tautu nelaimēm (Egejas civilizācijas (Mikēnu), hetu norieta, Ēģiptes novājināšanās). Viņi pakāpeniski sāka atjaunot laupītāju postījumu rezultātā panīkušo tirdzniecību Vidusjūras austrumu daļā.
 
Feniķiešu organizētā tirdzniecība ļāva viņiem gūt milzīgu tirdzniecības un starpniecības peļņu līdz ap 680.-670.g. p.m.ē. Vidusjūras austrumu piekrastē arvien vairāk pastiprinājās Asīrijas ekspansija. Drīz vien viena no galvenajām un bagātākajām feniķiešu pilsētām Tīra nonāca Asīrijas rokās.
Svarīgi!
Feniķiešu jūrasbraucēji veica daudzus tālus ceļojumus. Viņi labi pazina Vidusjūru un pirmie nokļuva līdz Gibraltāra šaurumam, apbrauca apkārt Āfrikai, iespējams, sasniedza Britu salas.
Ap 12. gs. p.m.ē. viņi sāka dibināt kolonijas zemēs ap Vidusjūras un tās salās. Pirmās kolonijas radās mūsdienu Dienvidspānijā, Tunisijā un Marokā. 814. g. p.m.ē. feniķiešu pilsētas Tīras iedzīvotāji nodibināja koloniju Kartāgā Ziemeļāfrikā (mūsdienu Tunisas tuvumā), kas kļuva par nozīmīgāko feniķiešu koloniju.
Kolonija – senajos laikos: kādas valsts pilsoņu apmetnes svešā teritorijā.
 
Amatnieki
Feniķieši bija slaveni arī ar saviem amatnieku darinājumiem, īpaši purpura krāsas audumiem, caurspīdīgā stikla traukiem, ziloņkaula figūriņām, kā arī vīnu, ko ieguva no Libānas kalnu nogāzēs audzētajām vīnogām.
 
5757.jpg
Feniķiešu alabastra figūra, 7. gs. p.m.ē.
 
Tumši sarkano purpura krāsvielu ieguva no purpura gliemežiem, kas dzīvoja jūras dibenā. Senatnē purpurs tika uzskatīts par vienu no skaistākajām un noturīgākajām krāsām. Tā bija ļoti dārga. 1,4 gr krāsas iegūšanai bija nepieciešami 12 000 gliemežu. Ir ziņas, ka feniķieši purpuru prata iegūt jau ap 1600. g. p.m.ē. Vilnas un lina audumu viņi prata nokrāsot dažādos toņos – gan sārtā, gan tumši sarkanā, gan violetā. Purpura tērpu parasti valkāja valdnieki.
 
Alfabēts
DSC_5165.JPG
 
Feniķiešu uzveidotais alfabēts kļuva par pamatu grieķu (vienkāršotajam) alfabētam, kuru tālāk pārņēma romieši. Tas sastāvēja no 22 līdzskaņiem, patskaņus rakstībā izlaida.
 
Feniķijas noriets
Asīrija bija viena no pirmajām senajām tautām, kas augstā līmenī bija apguvusi dzelzs tehnoloģiju.
  
Tehnoloģiskā ziņā feniķiešus no asīriešiem atšķīra divas būtiskas īpatnības:
  • Pirmkārt, feniķieši turpināja pielietot pārsvarā bronzas tehnoloģiju.
  • Otrkārt, asīrieši galveno uzmanību jaunās dzelzs tehnoloģijas pielietošanā galveno uzmanību veltīja ieroču izgatavošanai, kas militārās sadursmēs deva tiem pārsvaru pār daudziem.
 
Pēc svarīgāko pilsētu zaudēšanas feniķieši stāvoklis Tuvajos Austrumos kļuva bezcerīgs, tādēļ liela feniķiešu daļa pakāpeniski pārcēlās uz vienu no savām agrāk nodibinātajām kolonijām Ziemeļāfrikas piekrastē - Kartāgu, kā arī kolonijām citās Vidusjūras piekrastes vietās.
 
thgfh.jpg
Kartāgas drupas mūsdienās
 
Kartāga feniķiešu valodā nozīmējusi „Jaunā pilsēta”. 
Kartāga ir sena pilsēta Ziemeļāfrikā (mūsdienu Tunisijas galvaspilsētas Tunisas teritorijā), kā arī civilizācija, kas izveidojās ap to.
Kartāga drīz vien apsteidza Tīru tirdzniecības apgrozījuma un ietekmes ziņā Vidusjūrā. Kartāga arī ieguva galveno loma tirdzniecībā Vidusjūras centrālajā un rietumu daļā ar zeltu, vergiem, ziloņkaulu, alvu, varu, svinu, tekstilu utt.
 
Ne asīrieši, nedz arī kāda cita valsts nespēja kavēt Kartāgu tās ekonomiskajā ekspansijā.
Svarīgi!
Pēc Maķedonijas Aleksandra feniķiešu zemju iekarošanas 332. g. p.m.ē., Vidusjūras austrumu piekrastē, savā vēsturiskajā dzimtenē palikušie feniķieši arvien vairāk zaudēja savu identitāti, līdz vēl pirms mūsu ēras sākuma tie jau bija helenizējušies un kā patstāvīga kultūra pilnībā izzuduši.
Arī tie feniķieši, kas aizceļoja uz dažādām kolonijām pakāpeniski asimilējās ar vietējiem iedzīvotājiem. Tiesa, kā viens no lielākajiem antīkās pasaules politiskajiem un militārajiem spēkiem arvien vairāk nostiprinājās Kartāga. Bet tā jau ir citas civilizācijas vēsture.
 
Kartāga mūsdienās
DSC_5168.JPG
Kartāga mūsdienās
 
9.-8. gs. p.m.ē. izceļotāji no Tīras nodibināja tirgotāju apmetni, kam bija jākļūst par pieturas punktu ceļā uz Spāniju. Ar 600. g. p.m.ē. tā kļuva par svarīgu tirdzniecības un ostas pilsētu Vidusjūras krastā un pakļāva sev pārējās feniķiešu kolonijas Ziemeļāfrikā, Dienvidspānijā, Sicīlijā un Sardīnijā.
 
2. gs. vidū p.m.ē. romieši Kartāgu nopostīja. Par tās kādreizējo varenību liecina tikai drupas.
 
Vēsturnieks Joels Veinbergs par feniķiešu izceļošanas cēloņiem (1973)
Iedzīvotāju vienas daļas izceļošanu un apmešanos uz dzīvi svešās zemēs izraisīja vairāki cēloņi. Pirmais no tiem bija valdnieku un tirgotāju tieksme nostiprināties, kas bija tajās zemēs, kas bija viņu tirdzniecības partneri. Otrais cēlonis – valdošās virsotnes centieni atbrīvoties no neapmierinātajiem un dumpīgajiem pilsoņiem – zemniekiem bez zemes, amatniekiem bez darba. (...) Bija arī trešais cēlonis – 10.gs.p.m.ē. Feniķija bija pārapdzīvota un vairs nespēja nodrošināt visus savus iedzīvotājus ar darbu un iztiku.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008., 60. - 61.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997.  
http://lv.wikipedia.org/wiki/Feni%C4%B7ija
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Quartier_Punique.JPG