Jūdaisms
Ebreju reliģija jūdaisms ir senākā pasaules reliģija, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Jūdaisms ir ebreju reliģija un kultūra, un ir viena no vecākajām zināmajām monoteistiskajām ticībām. Atbilstoši ebreju tradīcijai, Jūdaisma vēsture sākas ar derību starp Ābramu, ebreju ciltstēvu un Dievu (aptuveni 2000 gadus p.m.ē.).
Jūdaisms radās aptuveni pirms 4000 gadiem. Tā ir pirmā monoteistiskā reliģija, jo ebreji ticēja vienam dievam – Jahvem, bet ēģiptieši, šumeri un citu seno laiku tautas – daudziem dieviem.
Monoteisms – reliģija, kurā ir tikai viens dievs.
Viens no jūdaisma simboliem ir Dāvida zvaigzne.
Viens no šī ebreju simbola izcelsmes skaidrojumiem ir tāds, ka abi savītie trijstūri nozīmē materiālo un garīgo pasauli. Šī zīme esot bijusi valdnieka Zālamana gredzenā un zīmogā. 12 stūri norāda uz 12 ciltīm. 1948. gadā dibinātās Izraēlas valsts karoga fons ir zils – balts – zils (talita krāsas) ar Dāvida zvaigzni vidū.
Jeruzālemes krišana
Svarīgs pagrieziena punkts visā ebreju vēsturē bija Jeruzālemes krišana un Zālamana tempļa nopostīšana 586. g. p.m.ē.
Valsts tika sagrauta. Daļa tautas tika aizvesta gūstā uz Babiloniju. Draudēja briesmas, ka svešumā ebreji zaudēs savu dzīvesveidu, valodu un reliģiskās tradīcijas. Tauta varēja izzust, bet tā nenotika. Uz Babiloniju aizvestajiem ebrejiem valdnieks Nebukadnecars piešķīra auglīgas zemes. Babilonieši neierobežoja viņu darbību. Ebreji nodarbojās vai nu ar zemkopību, vai amatniecību. Citi tirgojās ar zīdu, ko ieveda no Ķīnas, un tika pie turības. Arī gūstā ebreji palika uzticīgi savai reliģijai. Tā kā Babilonijā nebija ebreju tempļu un priesteru, tad viņu vietā stājās mācīti vīri, kas skaidroja svētos rakstus un likumus. Visi pulcējās kopā atpūtas dienā – sabatā, un svētkos, lai piekoptu reliģiskos rituālus. Vēlāk šādu kopā sanākšanas vietu nosauca par sinagogu. Skumjas par zaudēto dzimteni izpaudās ebreju dziedājumos.
Tora
Jūdaisma reliģija balstās uz Toru – Bībeles Vecās derības pirmajām piecām grāmatā.
Tora (senebreju: תּוֹרָה (torah) - "mācība", "likums") ir Vecās Derības pirmo piecu, Mozum piedēvēto, grāmatu kopuma apzīmējums. Ļoti izplatīts ir arī sengrieķu valodā lietotais termins Pentateihs (Πεντάτευχος - "pieci (rakstu) ruļļi").
Tora
Tora (senebreju valodā tōrāh – priekšraksts) ietver pasaules un cilvēka radīšanas stāstus, senebreju vēsturi un likumus. Tā ir uzrakstīta uz pergamenta ruļļa, ko glabā cilindrveida ietvarā.
Tora ir vissvētākie no Jūdaisma svētajiem rakstiem. Tā satur vēsturiskus stāstus, dzeju, ģeneoloģiju un likumdošanu. Tora satur arī 613 baušļus, kas regulē ticīga ebreja dzīvi. 385 no tiem ir ierobežojoši un 248 ir pozitīvi - atļaujoši.
Jūdaismā pastāv uzskats, ka ja vien izraēļi būtu palikuši uzticīgi Dievam un ievērojuši visus viņa baušļus, visa pārējā Tanakh nebūtu nepieciešama, jo tās lielākā daļa ir veltīta Dieva brīdinājumiem un aicinājumiem izraēļiem atgriezties pie Viņa. Tādējādi pirmās piecas Mozus grāmatas tiek uzskatītas par svarīgākajām, jo tās satur pilnīgu Dieva atklāsmi. Kristieši Toru akceptē, kā Bībeles Vecās Derības sastāvdaļu.
Ebreju atgriešanās Jūdejā
539. g. p.m.ē. Babiloniju iekaroja persieši valdnieka Kīra II vadībā. Viņi ļāva ebrejiem atgriezties dzimtenē. Bija ebreji, kas bija labi iedzīvojušies un negribēja doties atpakaļ. Savukārt citi pēc 50 gadiem izsūtījumā atgriezās dzimtenē, lai atjaunotu valsti un reliģisko dzīvi, kā arī Jeruzālemes templi.
Jūdejā atgriezās deportētie ebreji arī no citiem Mazāzijas un Mezopotāmijas reģioniem.
Raudu mūris Jeruzālemē
Raudu mūris ir 60 m platas un 22 m augstas balsta būvju daļas, kas ieskauj Dievnama kalnu, kura virsotnē atradies Jeruzalemes templis.
Raudu mūris Jeruzālemē
Raudu mūris ir bijušā tempļa pamatnes daļa, jūdaisma ticības simbols, lūgšanu un svētceļojumu vieta. Mūri tā iesauca, dzirdot ebreju žēlabas par tempļa izpostīšanu.
Raudu mūris ir sadalīts divos sektoros. Sievietes un vīrieši lūgšanas skaita atsevišķi, turklāt, pirms dodas pie šīs svētvietas, apsedz galvu.
Sabats
Sabats (ivritā: שַׁבָּת, shabbāt, "atpūta" vai "pārtraukums") ir ebreju nedēļas septītā diena, kas tiek veltīta atpūtām un lūgšanām un tiek uzskatīts par vissvarīgākajiem ebreju reliģiskajiem svētkiem.
Tas sākas līdz ar piektdienas saulrietu. Šāda "diena" atbilst senajiem priekšstatiem par "dienu", kas sākas nevis no rīta līdz ar saullēktu, bet vakarā, līdz ar saulrietu.
Sabats ir prieka laiks, kad jūdaisti atzīmē pasaules radīšanas pabeigšanu un Dieva atpūtu pēc tās. Sabata laikā aizliegts strādāt, arī iekurt uguni vai nest nastu. Tam sāk gatavoties jau piektdienā: sagādā pārtiku, iztīra mājokli, apklāj galdu un nomazgājas. Sabatā ģimene bauda mieru, ietur kopīgas maltītes, apmeklē sinagogu un pavada laiku lūgšanās.
Sabata maizes kukuļi
Reliģiskajos tekstos Sabatam ir trīs mērķi:
- Tas piemin seno izraēļu izglābšanu no Ēģiptes verdzības;
- Atgādina par to, ka Dievs pabeidza radīšanas darbu un svētīja septīto dienu;
- Ļauj sajust to, kāda būs pasaule pēc Mesijas atnākšanas.
Sabats ir pirmā svētā diena, kas minēta Torā un Dievs bija pirmais, kas to ievēroja. Senatnē Sabats bija tik svēts, ka Torā par tā pārkāpšanu paredzētais sods ir nomētāšana ar akmeņiem līdz nāvei.
Sinagoga
Sinagoga (no grieķu: συναγω synago sapulcēties) ir ebreju sapulcēšanās vieta un dievnams lūgšanām, Toras un svēto rakstu studijām un mācīšanai.
Tā ir ebreju sabiedriskais un kultūras centrs. Sinagogā nav altāra kā kristiešu baznīcās, nav arī priesteru. Tā ir pulcēšanās vieta tiem ticīgajiem ebrejiem, kas dzīvo noteiktā apvidū. Rabīna – draudzes garīgā vadītāja – piedalīšanās dievkalpojumā nav obligāta. Toru skaļi lasa arī ticīgie. Lūgšanas notiek arī senebreju valodā, pavēršoties uz tempļa pusi – Jeruzālemi.
Jahves templis
Zālamana laikā Jeruzalemē tika uzcelts Jahves templis, jo līdz tam svētais Derības šķirsts (koka lāde, kurā glabājās 10 baušļi, ko Dievs devis Mozum 586. g. p.m.ē.) glabājas izjaucamā un pārnēsājamā teltī "tabernākulā". Jeruzalemes templis uz laiku laikiem kļuva par ebreju reliģijas vienojošo centru. Tā bija vienīgā centrālā svētnīca, kurā darbojās priesteri un varēja norisināties Jahvem veltītie upurēšanas rituāli. Tādēļ šis templis kļuva par svētceļojumu vietu un visas ebreju valsts apvienošanas simbolu.
Jahves templis Jeruzālemē (Makets)
8. gs. beigās ziemeļu valsti Izraēlu pakļāva Asīrijas valdnieks Sargons II, pēc divupiešu tradīcijas aizvedot sev līdzi trimdā daudzus tūkstošus iedzīvotāju.
6. gs. sākumā tāds pats liktenis sagaidīja Jūdejas valsti. To pēc Asīrijas lielvalsts sagrāves izdarīja Jaunbabilonijas valdnieks Nebukadnecars II. Līdz pamatiem tika nopostīts Zālamana laikā celtais Jahves templis Jeruzalemē - ebreju tautas vienotājs. Pēc tā sagraušanas bojā gāja arī daļa Svēto Rakstu. Daudzus ebrejus, kas šeit dzīvoja, deportēja. No tā cēlies arī apzīmējums — Babilonijas gūsts. Ebreju vietā tika ievesti un nometināti iedzīvotāji no citām Tuvo Austrumu zemēm, galvenokārt no Asīrijas. Ievestie laika gaitā sajaucās ar vietējiem izraēliešiem, līdz vēsturiskie izraēlieši kā tauta faktiski beidza pastāvēt.