1934. gada 15. maija apvērsums ievadīja autoritārā režīma periodu Latvijas vēsturē - Satversmes darbība bija apturēta, sākās valsts dzīves pārkārtošana.
Par godu 15. maijam tika ieviestas Vienības dienas svinības.
Attēlā: 1938. gada maija žurnāla "Atpūta" vāka attēls ar Kārli Ulmani, par godu Vienības dienai.
Svarīgi!
K.Ulmaņa politiku var raksturot šādiem jēdzieniem: korporatīva pārvalde, valsts iejaukšanās saimniecībā, lai to nostiprinātu, nacionālisms un vadonība.
Vadonība - K.Ulmanis kā Zemes saimnieks, Valsts tēvs. Viņu sāka dēvēt par Vadoni.
Tautas vienība - kopīgs darbs kopēju mērķu sasniegšanai, personisko interešu pakārtošana valsts interesēm.
Latviska Latvija jeb nacionālisms - nodrošināt latviešu nācijai dominējošo lomu visās dzīves jomās.
Valsts pārvaldes maiņa
Saeimu atlaida, un likumdošanas funkcijas pārņēma Ministru kabinets.
Prezidents A.Kviesis palika amatā līdz 1936.gadam, kad beidzās viņa pilnvaru termiņš. Pēc tam valsts prezidenta amatu pārņēma K.Ulmanis (1936. - 1940.), vienlaicīgi paturot arī Ministru prezidenta posteni.
Ar likumu ierobežoja pilsētu, apriņķu, pagastu pašvaldību darbību.
Amatpersonas turpmāk vairs netika vēlētas, bet tās iecēla un no amata atcēla iekšlietu ministrs. Tāpēc vārds "pašvaldība" faktiski zaudēja savu jēgu.
K.Ulmanis pārņēma Musolīni ideju par valsti kā vienotu lielu saimniecību. Tāpēc tika izveidotas kameras jeb nozaru speciālistu apvienības.
Saimnieciskie darbinieki pulcējās, lai vienotos par kopēju politiku un apmainītos ar informāciju. Pirmo 1934. gada beigās nodibināja Tirdzniecības un rūpniecības kameru. Tika izveidotas arī Lauksaimniecības kamera, Amatniecības kamera, Darba kamera, Rakstu un mākslas kamera, Profesiju kamera.
Vēlāk šīs kameras apvienojās divās padomēs - Valsts Ekonomikas padomē un Valsts Kultūras padomē. Kameru un padomju uzdevums bija dot padomus valdībai, likumus tās nepieņēma. Kamerās speciālistus iecēla valdība, pēc noteikta laika tos nomainīja. Kameras nebija demokrātiskas valsts sastāvdaļa - to pārstāvjus nevēlēja un tām nebija likumdošanas tiesību.
Demokrātijas likvidēšana citās dzīves jomās
- likvidēja visas 109 reģistrētās politiskās partijas;
- pārtrauca vairāk nekā simts sabiedrisko organizāciju darbību;
- slēdza 54 preses izdevumus - laikrakstus un žurnālus;
- tika ieviesta cenzūra.
Daudzās sabiedriskajās iestādēs - piemēram, teātros, izglītības iestādēs, amatpersonas nomainīja pret režīmam uzticamiem cilvēkiem. Tā, piemēram, Jāzeps Vītols Latvijas Konservatorijā zaudēja rektora amatu, bet Teodors Reiters - Nacionālās operas direktora amatu.
Autoritārais režīms centās kontrolēt arī reliģisko dzīvi, piemēram, Baznīcas virsvaldē ieceļot bijušās Zemnieku savienības biedru Augustu Briedi.
Propaganda un tautas patriotiskā audzināšana autoritārajā režīmā
1937. gadā tika izveidota Sabiedrisko lietu ministrija, kurai pakļāva Aizsargu organizāciju. Šo ministriju vadīja K.Ulmaņa īpaši uzticamais līdzgaitnieks Alfrēds Bērziņš.
Pēc būtības tā bija propagandas ministrija. Tā kontrolēja presi, radiofonu, teātrus, biedrības.
Ar masu informācijas līdzekļu un vērienīgu pasākumu palīdzību ministrija sludināja nacionālismu, audzināja tautu vienības garā.
Attēlā: Piecdesmit latu naudaszīme ar K.Ulmaņa attēlu.
1940.gadā bija sagatavota kalšanai arī sudraba piecu latu monēta ar K.Ulmaņa attēlu.
Līdzīgi mērķi - propagandēt tautas vienības, vadonības un nacionālisma idejas - bija Jūlija Auškāpa vadītajai Izglītības ministrijai, kura pārzināja skolu, augstskolu, zinātnisko un mākslas iestāžu, Valsts arhīva, Valsts vēstures muzeja, Valsts bibliotēkas un citu institūciju darbību. Autoritārā valdība uzskatīja, ka būtiski svarīga ir tautas patriotiskā audzināšana.
Lieli līdzekļi tika novirzīti jaunu skolu ēku būvei, zinātnei, studiju kreditēšanai.
Līdz pat mūsdienām aktualitāti nav zaudējis K.Ulmaņa iedibinātais "Draudzīgais aicinājums" - grāmatu dāvināšanas kustība savām bijušajām skolām. Tolaik kustības ietvaros skolas saņēma apmēram 1,7 miljonus grāmatu un vairākus tūkstošus gleznu.
Attēlā: K.Ulmaņa "Draudzīgā aicinājuma" zīme.
Līdzīgi daudziem citiem tā laika autoritārajiem valstu vadītājiem, K.Ulmanis centās veicināt nacionālās vēstures izpēti, pastiprinātu tās mācīšanu skolās - kā atsevišķi mācību priekšmeti tika ieviesti Latvijas vēsture un Latvijas ģeogrāfija.
1936. gadā nodibināja Latvijas Vēstures institūtu, kura galvenais uzdevums bija latviešu vēstures pētīšana "nacionālisma un patiesības garā". Realitātē gan šajā laikā tika nostiprināti daudzi tendenciozi uzskati par Latvijas vēsturi, kuri joprojām ne visi ir pārvarēti, piemēram, par senlatviešu valstīm un valdniekiem, par 700 verdzības gadiem, par vācu viennozīmīgi negatīvo lomu Latvijā u.c.
Jaunatne tika aicināta līdzdarboties sabiedrības dzīvē caur skautu, gaidu un mazpulku organizācijām.
Svarīgi!
Skauti - jaunatnes starptautiska organizācija. Latvijā sāka darboties 1917. gadā. Kustības mērķi: attīstīt bērniem un jauniešiem fiziskās iemaņas, prātu, paaugstināt garīgo vērtību skalu. Skautu kustība apvienoja zēnus.
Meitenes iesaistījās līdzīgā organizācijā - gaidu kustībā.
Šīs kustības vadīja pieaugušie, skautu prezidents bija Kārlis Gopers, bet darbību kontrolēja Sabiedrisko lietu ministrija.
Mazpulki - ārpusskolas jaunatnes organizācija, tā sāka veidoties 1929.gadā pēc ASV lauku jaunatnes līdzīgas organizācijas parauga. Organizācijas mērķis - radīt un attīstīt jaunatnē interesi par lauksaimniecību, darbu lauku sētā, vairot tēvzemes mīlestību. Latvijā organizācijas devīze bija "Augsim Latvijai!". Mazpulku virsvadonis bija K. Ulmanis. Mazpulcēnu skaits 30.gadu otrajā pusē palielinājās gandrīz 7 reizes.
Attēlā: K.Ulmanis reģionu vizītes laikā.
Skolēnu un viņu ģimeņu - sabiedrības audzināšanai K.Ulmaņa režīmam vēlamā garā tika pievērsta īpaša uzmanība, bet tiešā veidā iejaukšanās cilvēku personīgajā dzīvē nenotika.
Lielai daļai Latvijas demokrātiskās inteliģences nebija pieņemams Ulmaņa personības kults - to uzskatīja par provinciālu ākstīšanos.