Mīts par Ulmaņlaikiem
Mūsdienu sabiedrībā nereti visu Latvijas brīvvalsts laiku dēvē par Ulmaņlaikiem, jo K.Ulmanis daudziem ir kļuvis par tālaika Latvijas simbolu.
Tomēr laikā no Latvijas valsts izveides līdz 1934. gadam K.Ulmanis tikai dažas reizes, turklāt neilgu laiku, ir bijis demokrātiskās Latvijas valdības vadītājs.
"Īstie" Ulmaņlaiki sākās 1934. gadā pēc viņa realizētā valsts apvērsuma un ilga 6 gadus - līdz 1940. gadam.
Viss iepriekšējais periods bija demokrātijas laiks, kad vara bija tautas un tās ievēlētu Saeimu rokās. Arī visi tā laika Latvijas Valsts prezidenti bija demokrātijas aizstāvji, sevišķi pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste.1934. gada apvērsuma iespējamību un autoritāra režīma nostiprināšanos Latvijā noteica vairāki cēloņi - gan notiekošais citās Eiropas valstīs, gan procesi un sabiedrības noskaņojums Latvijā.
Attēlā: Latvijas Republikas Saeimas locekļi pirms 1934. gada valsts apvērsuma.
Autoritārisma popularitāte Eiropas valstīs
20. gadsimta 30. gados valsts autoritārās pārvaldīšanas ideja bija populāra daudzās Rietumeiropas un Austrumeiropas valstīs - tajās bija beigusi pastāvēt demokrātija. Demokrātijas popularitātes mazināšanos, sevišķi jaunajās valstīs, veicināja pasaules ekonomiskā krīze, kā arī bijušajās impērijās valdošais militārisms un diktatūra.
Totalitāru režīmu Vācijā bija nostiprinājis Ā.Hitlers, bet PSRS - Staļins.
Par ideālu režīmu daudzviet tika uzskatīts Benito Musolīni iedibinātais režīms Itālijā - fašisms.
Arī Latvijas kaimiņvalstīs nostiprinājās autoritāri režīmi, - jaunās valstis bijušo impēriju diktatoriskajos režīmos saskatīja draudus un šķita, ka labāk to neatkarību nosargās stipra vara, nevis demokrātija.
Par šo valstu līderiem kļuva cilvēki, kam bijusi galvenā loma valstu neatkarības iegūšanā:
- jau 1926. gadā Antans Smetona sagrāba varu Lietuvā;
- nedaudz pēc viņa, - arī 1926. gadā Polijā varu pārņēma Juzefs Pilsudskis;
- 1934. gadā Igaunijā nostiprinājās Konstantīna Petsa autoritārais režīms.
20.gs. 30. gadu nogalē no 29 Eiropas valstīm demokrātija pastāvēja vairs tikai 12 valstīs.
Latvijā demokrātija saglabājās ilgāk nekā citās valstīs - līdz 1934. gadam.
Attēlā: K. Petss un K. Ulmanis 1939. gadā - K. Ulmaņa vizīte Igaunijā.
Autoritārismu veicinoši apstākļi Latvijā
Pēc daudzu politiķu un sabiedrisko darbinieku domām, parlamentārā iekārta nespēja tikt galā ar problēmām Latvijā. Tās turklāt saasināja pasaules ekonomiskā krīze (1929. - 1933.).
Saeimas likumdošanas darbu traucēja lielais partiju skaits Saeimā - nespēja vienoties, savstarpējās ķildas. Sekas bija biežas valdību maiņas - 12 demokrātijas gados nomainījās 13 valdības. Aizvien skaļāk kritizēja 1922. gada Satversmes nepilnības, kas ļāva Saeimā iekļūt pa vienam, diviem daudzo mazo partiju deputātiem.
Viens no dedzīgākajiem autoritārisma slavinātājiem bija pazīstamais rakstnieks Edvards Virza, kurš rakstīja, ka demokrātija līdzinās "(...) baismīgam polipam, kurš pilns nikna puvuma (...)".
1933. gadā lielākā labējā partija - Latviešu Zemnieku savienība - iesniedza Saeimā likumprojektu par Satversmes grozījumiem, kuri palielinātu prezidenta pilnvaras līdz diktatūras apjomiem. Protams, ka Saeimas deputāti nespēja vienoties par šādiem grozījumiem. Tā bija apvērsuma organizatoru iestudēta izrāde, kuras mērķis - diskreditēt Saeimu.
Autoritārisma idejas atbalstīja gan jaunatne, gan militārpersonas:
- demokrātijas, liberālisma idejas noliedza un galēju nacionālismu propagandēja radikālā Gustava Celmiņa vadītā partija "Pērkoņkrusts";
- līdzīgi uzskati bija organizācijai, kurā apvienojās daudzi bijušie strēlnieki un Brīvības cīņu dalībnieki;
- dievturi (latviešu pagāniskās reliģijas atjaunotāji) bijušā armijas virsnieka E. Brastiņa vadībā arī popularizēja tautiskas Latvijas un vadoņa kulta idejas. Bet visas nosauktās grupas nebija bīstamas Latvijas demokrātijai.
Nozīmīga bija Aizsargu organizācija - lielākā sabiedriskā masu organizācija, kuras brīvprātīgās militarizētās vienības valsts iekšējās un ārējās drošības stiprināšanai izveidojās Brīvības cīņu laikā 1919. gadā.
Neieauguši demokrātijā, aizsargi sāka prasīt, lai Ulmanis organizē "maršu uz Rīgu", - tāpat, kā Musolīni bija organizējis uz Romu, taču Ulmanis vēl nesteidzās pārņemt varu.
Aizsargi kļuva par K. Ulmaņa organizētā valsts apvērsuma dedzīgiem atbalstītājiem.
Attēlā: Aizsargu organizācijas sporta pasākumā.
15. maija apvērsums
1934. gadā apvērsuma organizētāji panāca kārtējo valdības - Ministru kabineta krišanu.
Jauno valdību uzticēja sastādīt Latviešu Zemnieku savienības līderim K. Ulmanim. Viņš ieņēma arī ārlietu ministra posteni (faktiski Ulmaņa pienākumus šajā postenī pildīja V. Munters - arī apvērsuma dalībnieks). Arī citus vadošos amatus valdībā ieguva Zemnieku partijas pārstāvji:
- V. Gulbis kļuva par iekšlietu ministru;
- J. Balodis - par kara ministru.
Tādējādi K.Ulmanis un viņa domubiedri legālā ceļā bija ieguvuši nozīmīgus posteņus valdībā. Vienīgā problēma ceļā uz absolūtu varu bija Saeima.
Svarīgi!
Lai gāztu Saeimu un neitralizētu sociāldemokrātus, kuri varētu protestēt, 1934. gada naktī no 15. uz 16. maiju notika valsts apvērsums.
Valdības namā šajā naktī bija sapulcējušies apvērsuma izplānošanā un organizēšanā iesaistītie: K. Ulmanis, J. Balodis, V. Gulbis, Saeimas deputāts M. Skujenieks, aizsargu komandieris K. Prauls, ģenerālis J. Berķis, deputāts A. Bērziņš un citi sazvērnieki.
Armija un aizsargi ieņēma svarīgākos objektus: Saeimas namu un Tautas namu, kurā atradās sociāldemokrātu un arodbiedrību mītne.
Pēc pusnakts K. Ulmanis informēja par notikušo Valsts prezidentu A. Kviesi.
A. Kviesim bija izvēle - vai nu atzīt un pieņemt notikušo, vai arī protestējot aiziet no prezidenta amata. Redzēdams tautas un organizāciju atbalstu pārmaiņām, viņš tās akceptēja un palika savā amatā līdz 1936. gadam, kaut nozīme amatam bija zudusi.
Attēlā: Pēdējais likumīgi ievēlētais Latvijas brīvvalsts prezidents A. Kviesis pieņem armijas parādi Satversmes svētkos 1930. gadā.
Apvērsuma organizētāji arestēja sociāldemokrātu līderus un citas personas, kuras vērtēja kā bīstamas. Pavisam Latvijā apcietināja apmēram 2000 cilvēku. Lielāko daļu aizturēto drīz atbrīvoja.
16. maijā Rīgas iedzīvotāji pilsētā redzēja policiju, apbruņotus aizsargus, karavīru vienības. Pilsētā bija izlīmēti uzsaukumi, kuros pamatoja apvērsuma nepieciešamību.
Svarīgi!
Valsts apvērsums bija noticis ātri un bez asinsizliešanas. Latvijas sabiedrība neizrādīja pretestību varas maiņai valstī - vai nu attieksme bija vienaldzīga, vai arī jaunais režīms tika apsveikts.
1934. gada 15. maija apvērsums ievadīja autoritārā režīma periodu Latvijas vēsturē.
Attēlā: K.Ulmaņa Vadoņa kulta propagandas pastmarka par 1934. gada 15. maija apvērsumu.