Saimniecība autoritārā režīma laikā - vērtējums
Pēc ekonomikas lejupslīdes, kas sākās 20.gs. 20. gadu beigās pasaules ekonomiskās krīzes rezultātā, 30. gadu sākumā Latvija sāka pārvarēt grūtības, un dzīves līmenis pakāpeniski sāka celties.
Turklāt ekonomiskās krīzes laikā, atšķirībā no Rietumu valstīm, Latvijā nenotika ievērojami streiki vai nemieri, nebija vērojama nopietna inflācija - lats saglabāja stabilitāti.
Ekonomiskās augšupejas galveno cēloni propagandas ietekmē saskatīja K.Ulmaņa personībā un viņa piekoptajā politikā. 
Attēlā: K. Ulmanis Latvijas ārēs. Propagandas foto attēlo K.Ulmani kā īstenu zemes saimnieku.
Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka K.Ulmanis varu sagrāba brīdī, kad smagākās ekonomiskās problēmas Latvijā jau bija pārvarētas.
Pastāv arī uzskats, ka ekonomiskā krīze Latviju nebija skārusi tik smagi, cik tā uzsvērta dažu politiķu izteikumos un propagandā. Tas bija darīts, lai attaisnotu un pamatotu valsts apvērsuma nepieciešamību, lai piešķirtu K.Ulmanim lielāku nozīmīgumu Latvijas izaugsmē.
Svarīgi!
Latvijas autoritārais režīms tūlīt pēc apvērsuma sāka pastiprinātu iejaukšanos saimniecībā, tika palielināts valsts kapitāls ekonomikā (K.Ulmanis necieta privātīpašumu) - tika ieturēts kurss uz valsts sociālismu.
Lauksaimniecība
30. gadu otrajā pusē tika iegūtas augstākas graudu - rudzu, miežu, kviešu, auzu - ražas nekā iepriekšējos gados.
Izdevīga, lai arī ļoti darbietilpīga bija linu audzēšana, - pēckara Eiropā pēc tiem bija liels pieprasījums.
Lopkopības galvenās nozares palika piensaimniecība, gaļas lopu audzēšana, cūkkopība.
Cūkgaļas (bekona), sviesta un linu piegāde vietējiem pārstrādātājiem un eksports nodrošināja zemniekiem stabilus ienākumus.
Auga zemnieku turība, un laukos notika dzīvojamo māju un saimniecības ēku būvniecība, tika iepirkta tehnika.
Bet daudzi zemnieki arī izputēja, nespējot atmaksāt kredītus vai neprasmīgas saimniekošanas, mazo un tāpēc neefektīvo zemes platību dēļ.
Attēlā: K.Ulmanis pie traktora "Pikšās". ("Pikšas" bija K.Ulmaņa lauku mājas.)
Lauksaimniecībā 1939. gadā bija nodarbināti 66,2 procenti Latvijas iedzīvotāju. Salīdzinājumam - rūpniecībā - 13,5 procenti.
Agrārās reformas ietekmē, - kad katram pilsonim bija tiesības iegūt īpašumā zemi,- sevišķi aktuāls bija lauku darbaspēka jautājums. Tāpēc pieauga ārzemju laukstrādnieku (galvenokārt poļu un lietuviešu) skaits - no aptuveni 28 tūkstošiem 1934. gadā līdz pāri 46 tūkstošiem 1938. gadā.
Lai veicinātu lauksaimniecībā nodarbināto izglītotību, 1939. gadā Jelgavā sāka darbu Lauksaimniecības universitāte.
Kopumā ar dzīvi pēc K. Ulmaņa apvērsuma visapmierinātākie bija lauku iedzīvotāji - viņi saņēma valsts atbalstu, valdības uzmanību, tika rīkoti svētki, viņus saprata, atbalstīja - viņi bija celti godā autoritārā režīma laikā.
Rūpniecība
Ekonomiskās krīzes gados pieauga valsts intervence Latvijas ekonomikā - ne tikai rūpniecībā, bet arī tirdzniecībā. Strauji vairojās valsts monopolu skaits - linu, spirta, labības, pat valūtas tirdzniecībā.No ārzemēm ievestajām precēm uzlika lielu muitas nodokli, tā atbalstot vietējos ražotājus.
Autoritārais režīms īstenoja plašu uzņēmumu nacionalizāciju - tika veicināta privāto uzņēmumu pāriešana valsts monopola jeb "latviešu kapitāla" rokās.
Svarīgi!
1935. gadā nodibināja Latvijas Kredītbanku, kuras uzdevums - it kā Latvijas finanšu sistēmas atveseļošana. Faktiski tas bija valsts uzņēmums, kas iepirka daudzu tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu akcijas, nostiprinot valsts ietekmi tajos. Kredītbanka varēja nacionalizēt jebkuru uzņēmumu.
Attēlā: Valters Caps ar spiegu iecienīto fotoaparātu "Minox".
Tehniski izcili un skaisti dizainā bija latviešu ražotie radioaparāti (Ādolfa Irbītes dizains), telefonaparatūra, velosipēdi u.c. preces.
Akciju sabiedrībā "Vairogs" tika uzbūvētas sešas vieglās lidmašīnas, bija tuvu tam, lai sāktu automobiļu ražošanu.
Kopumā, valstij palielinot ietekmi rūpniecībā, tās produktivitāte samazinājās, jo, ierobežojot privāto iniciatīvu, resursi vairs neplūda tur, kur būtu efektīvāk, bet tur, kur valdība norādīja. Saimnieciskās pašierosmes vietā stājās ierēdņu birokrātija.
Ievērojamākais autoritārā režīma panākums bija Ķeguma HES izbūve, ko pabeidza 1938. gadā - Latvijai, jo sevišķi Rīgai bija nepieciešama elektroenerģija. Būvniecībai izmantoja Zviedrijas ilgtermiņa finanšu aizdevumu - 11 miljonus zviedru kronu.
Attēlā: Ķeguma HES pēc būvdarbu pabeigšanas.
Kad 1939. gadā Ķeguma HES uzsāka strāvas piegādi, bija sācies 2. Pasaules karš, kura dēļ samazinājās ogļu pievedumi. Ķeguma HES lielā mērā atbrīvoja Latviju no rūpēm par energoresursiem, kā arī ļāva ietaupīt valūtu.
Finanses
Lata devalvāciju Latvijas Banka veica tikai 1936. gadā, un tā vērtības kritums bija ievērojams - gandrīz uz pusi, salīdzinot ar britu mārciņu. Pēc lata vērtības krituma algas strādniekiem rūpniecības uzņēmumos arī kritās ( to vērtība), un dzīves līmenis pazeminājās. Strādnieki nebija apmierināti ar autoritāro režīmu.
Svarīgi!
K. Ulmaņa režīma gados pastiprinājās valsts iejaukšanās arī banku sektorā - gandrīz visas privātās bankas nacionalizēja: 1933. gadā bija 16 privātbankas, bet 1940. gadā (līdz padomju okupācijai) bija palikušas tikai 3 privātbankas.
Autoritārā režīma laikā ar pārkārtojumiem saimniecības struktūrās tika stiprināta latviešu loma rūpniecībā un kopumā nacionālajā saimniecībā.
Angļu publicists B. Ņūmens novērtēja, ka Latvijā bija maz bagātnieku, bet vēl mazāk nabago - Latvijas pamatšķira bija vidusšķira.
Attēlā: Paraugs jaunajai 5 latu monētai. Uziets britu Karaliskajā naudas kaltuvē.
1939. gada jūlijā Latvijas valdība nolēma izkalt 2 miljonus jaunu pieclatnieku ar K.Ulmaņa attēlu. Metāla trūkums un 2 Pasaules karš pārtrauca šīs ieceres realizēšanu.
Ārējā tirdzniecība
Vācija turklāt barteru sāka izmantot agresīvi un reiha politisko mērķu labā - pirka tikai no tiem, kas Berlīnei neiebilda, noteica, kuras preces Latvija pirks no Vācijas (bieži vien, - nevajadzīgas), nepiegādāja preces, par kurām jau bija samaksāts.
1939. gadā Vācija Latvijai šādu darījumu rezultātā bija parādā preču piegādes par 20 miljoniem latu.
Ne tik agresīvi kā Vācija, arī Lielbritānija pārgāja uz bartera darījumiem, bet drīz darījumu apjoms samazinājās, un par galveno Latvijas tirdzniecības partneri palika Vācija.