Teorija

Rakstu valodas pareizrakstībā ir divas puses – vārdu formu pareizrakstība jeb ortogrāfija un runas vienību sadalīšanas un saistīšanas pareizrakstība jeb interpunkcija.
Ar vārdu interpunkcija (lat. inter ‘starp, starpā’ , pungere ‘durt, dzelt’, arī punctum ‘punkts’) saprot divus jēdzienus. Pirmkārt, noteiktu grafisku zīmju – pieturzīmju – kopumu gramatisko vai jēdzienisko izsacījuma vienību atdalīšanai rakstos un, otrkārt, šo grafisko zīmju lietošanas principus.
Katrai valodai ir savas pieņemtas interpunkcijas zīmes un to lietošanas likumības, kas arī atvieglo lasītājam uzrakstītā teksta uztveršanu un pareizu saprašanu. Būtu grūti lasīt tekstu, kurā nav ievēroti kādas valodas rakstībā pieņemtie grafikas nosacījumi, tāpat grūti ir uztvert domu, kas izteikta rakstveidā bez kādām pieturzīmēm. 

Gramatiskais interpunkcijas princips
Latviešu valodā, tāpat kā daudzās citās Eiropas tautu valodās, piemēram, lietuviešu, krievu, vācu un somu valodā, galvenais ir gramatiskais interpunkcijas princips
Pēc gramatiskā principa ar pieturzīmēm atdala, piemēram, salikta teikuma komponentus, vienlīdzīgus teikuma locekļus ar pārējiem teikuma vārdiem gramatiski nesaistītos teikuma elementus, kā uzrunu, dažāda veida iespraudumus u.tml.
Tā kā gramatiskā sistēma ir veidojusies ilgstošas abstrakcijas procesā un vārdu un teikumu gramatiskajā veidojumā un saistījumā objektīvi un reāli izpaužas izsakāmās domas saturs, satura nianses un attieksmes, tad teksta sadalīšana ar pieturzīmēm, pamatojoties uz gramatikas likumiem, vislabāk palīdz runātājam izteikt un klausītājam uztvert domas saturu.
Gramatika nosaka ne vien vārdu un formu veidošanas likumus, bet arī likumus vārdu saistīšanai vārdkopās un citos vārdu savienojumos un teikumos, lai iespējami pilnīgi izteiktu dažādas īstenības parādības un domu sakarus.
Izteikuma jēdzieniskās atšķirības un nianses interpunkcija parāda, vai nu lietojot vai nelietojot pieturzīmi, vai arī vienas pieturzīmes vietā lietojot citu.
Taču katram rakstītājam tomēr būtu jāņem vērā, ka pareiza interpunkcija gan daudzos gadījumos var novērst satura pārpratumus, bet tomēr nespēj noslēpt stila negludumus; tāpēc būtu jācenšas teikumus veidot tā, lai vārdu izvēle un secība kopā ar interpunkciju panāktu vislielāko domas skaidrību un precizitāti, atvieglotu lasītājam pareizu teikuma izprašanu.

Ar pieturzīmju lietošanu vai nelietošanu var iezīmēt kāda vārda funkciju un līdz ar to šā vārda nozīmi teikumā.
 
Jēdzieniskajai nozīmei ir liela loma, nosakot pieturzīmes vajadzību teikumos ar viena nosaukuma teikuma locekļiem, īpaši apzīmētājiem. Šai gadījumā tieši jēdzieniskās nianses nosaka, vai šie teikuma locekļi uzlūkojami par vienlīdzīgiem, tātad – vai šo līdzekļu starpā vajadzīga pieturzīme.
Piemērs:
Nopirku jaunu interesantu grāmatu vai Nopirku jaunu, interesantu grāmatu. Pirmajā gadījumā komats starp apzīmētājiem jaunu un interesantu nav lietots, un tas liecina, ka abi apzīmētāji nav uzlūkoti par vienlīdzīgiem, bet gan par dažādiem. Otrajā gadījumā starp abiem apzīmētājiem lietots komats, un tas liecina, ka tie uzlūkoti par vienlīdzīgiem apzīmētājiem, t.i., ka tie vienādā mērā attiecas uz raksturojamo vārdu.
Svarīgi!
Saskaņā ar gramatiskā interpunkcijas principa elementārajiem likumiem nevajadzētu ar pieturzīmi atdalīt apzīmētājus, kas izteikti ar dažādu vārdu šķiru vārdiem, piemēram, ar vietniekvārdu un īpašības vārdu, skaitļa vārdu un īpašības vārdu, kā arī skaitļa vārdu un vietniekvārdu un divdabi.
Manas jaunās kurpes, tādas skaistas puķes, pirmās patstāvīgās atziņas, citas patīkamas ziņas.
Dažādas pieturzīmes atkarīgas no komponentu jēdzieniskajām attieksmēm var būt salikta pakārtojuma teikuma komponentu starpā:
  1. Šodien mums ir svētki, mēs ejam gājienā.
  2. Šodien mums ir svētki: mēs ejam gājienā.
  3. Šodien mums ir svētki - mēs ejam gājienā. 
Pirmajā gadījumā komats starp komponentiem liecina par stāstījuma attieksmēm šo komponentu starpā, parāda abu komponentu jēdzienisko līdztiesiskumu. Otrajā teikumā kols komponentu starpā rāda, ka starp komponentiem ir cēloņa attieksmes, ka šo dienu par svētkiem uzskatām tāpēc, ka ejam gājienā. Trešajā teikumā starp komponentiem lietotā domuzīme norāda uz paskaidrojuma attieksmēm – šodien ir svētki, un tātad ejam gājienā.
 
Ja pieturzīmi liek starp teikuma priekšmeta un izteicēja kopu, šādam norobežojumam ir tikai stilistiska
nozīme. Tādos gadījumos lieto vienīgi domuzīmi, un tā liecina, ka darbība it kā ir pretstatā gaidāmajai.
Mūsu draugi uztraukti. Bet mēs - mierīgi smaidām.
 
Vai arī, ka darbība ir īpaši uzsverama un ar noteiktu emocionālu attieksmi.
Un mēs - spiežam roku Āfrikai.
 
Par šādu stilistisku norobežojumu, kam ir arī zināma jēdzieniska nozīme, runā arvien liecina intonatīvas iezīmes – pauze, uzsvars un balss toņa kāpums vai kritums. Tātad, ja ar pieturzīmēm rakstos parādām runas intonācijas īpatnības, jārunā arī par intonatīvā interpunkcijas principa vietu un lomu latviešu interpunkcijā.

Interpunkcija un valodas funkcionālie stili
Zināma loma pieturzīmju konkrētā izlietojuma noteikšanā var būt arī valodas funkcionālo stilu – daiļliteratūras valodas stila, zinātniskās literatūras valodas stila, publicistikas valodas stila, lietišķo rakstu valodas stila – īpatnībām. Katram no šiem stiliem ir savas raksturīgas iezīmes, kas nepieciešamas, lai atbilstoši savai funkcijai vistiešāk un precīzāk atklātu lasītājam izsakāmo saturu.
Šādas iezīmes, kas mēdz būt atšķirīgas katram valodas funkcionālajam stilam un kas vairāk nosaka arī atsevišķas interpunkcijas atšķirības, ir, piemēram, rakstītāja emocionāli ekspresīvo izjūtu un attieksmju ietveršana izteikumā, kā arī teksta veidošana vairāk vai mazāk sarežģītos teikumos.
 
Vislielākā iespēja atspoguļot ne vien teikumu gramatisko struktūru, bet arī dažādas intonatīvas un jēdzieniskās nianses interpunkcijai ir daiļliteratūras stilā, kad pieturzīmes iespējami sīki var iezīmēt ikvienu rakstnieka izjusto satura un pārdzīvojuma niansi.
Daiļliteratūrā ar daudzpunktēm vai domuzīmēm mēdz parādīt pārtraukumus runas plūsmā, ko izraisījuši gan psiholoģiski, gan fizioloģiski cēloņi (uztraukums, sāpes, pārsteigums, elpas trūkums, klepus, izteiksmes līdzekļu meklēšana vai tml.), turpretim to visu nemaz neatspoguļos, piemēram, tiesas protokolā vai kādā citā lietišķā valodas stila rakstā.
Taču daiļliteratūras stila rakstos ir samērā maz problemātisku interpunkcijas gadījumu, jo teikumu veidojums te ir brīvāks, vairāk saskan ar valodas tradīcijām, ar valodā jau stabiliem konstrukciju tipiem, tātad arī pieturzīmju lietošana ir vienkāršāka.
 
Interpunkcijā iespējamas arī zināmas variācijas, un šīs variācijas visbagātāk izpaužas tieši daiļliteratūras stilā. Rakstnieks var no visām valodā iespējamām pieturzīmēm izvēlēties saviem mākslinieciskajiem nolūkiem visatbilstošākās vai obligāto pieturzīmju minimumu papildināt vēl ar citām pieturzīmēm. Var runāt arī par atsevišķu rakstnieku iemīļotām pieturzīmēm.
Svarīgi!
Saskaņā ar gramatisko interpunkcijas principu teikuma beigās obligāti jābūt vai nu punktam, vai izsaukuma zīmei, vai jautājuma zīmei.
Taču rakstnieks šīs pieturzīmes var papildināt vēl ar daudzpunkti vai teikumu pabeigt ar daudzpunkti vien, tādējādi piešķirot izteikumam zināmu stilistisku iekrāsojumu – vai nu norādi uz kādu zemtekstu, teikuma iespējamo turpinājumu, pārdomu, vai lirisku nokrāsu u.tml.
Pa atvērto logu / Ieplūda liepziedu smarža…
Interpunkcija un tradīcija
Sava vieta interpunkcijas sistēmas veidošanā mēdz būt arī dažiem pieņēmumiem, kas sākotnēji varbūt bijuši nejauši, bet laika gaitā kļuvuši par tradīcijām. Īpaši tas sakāms par pieturzīmju izvēli un to novietojumu, mazāk – par pieturzīmju vajadzību vai nevajadzību kādā konstrukcijā vispār.
Šai ziņā sava loma bijusi arī krievu un vācu valodas ietekmei, jo ar šīm valodām latviešu valodai bijusi visciešākā saskare.
 
Par zināmu tradīciju var runāt pieturzīmju novietojumā aiz tiešās runas. Latviešu valodā aizvērējpēdiņas, tāpat kā vācu valodā, teikuma beigās aizvien liek aiz komata vai punkta.
Māte piebilda: „Tev beidzot ir jāsāk mācīties.”
 
Sava veida tradīcija vērojama arī pašu pieturzīmju izvēlē teikumos ar tiešo runu. Latviešu valodā ir pieņemts tiešās runas priekšā aiz piebildes lietot kolu un pēdiņas, tāpat kā krievu, vācu valodā.
Viņas sārtie vaigi nobālēja, un tikai pēc brīža viņa piebilda: „Tas nevar būt.”
 
Tikai uz tradīcijas balstās latviešu interpunkcijā līdzšinējais pieņēmums, ka tajos gadījumos, kad blakus lietojama domuzīme un komats, neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar teikuma gramatisko struktūru vispirms vajadzīga domuzīme vai komats, vispirms lieto komatu un tikai tad domuzīmi, gluži tāpat kā mēdz darīt arī krievu valodā.
Es šodien pat saskaņošu šo jautājumu ar pārējiem biedriem, un, ja nebūs iebildumu,- bet es ceru, ka to nebūs,- tad tuvākajās dienās varēsi ķerties pie darba.
  
Atsauce:
Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. R: Zinātne, 1969, 7.-43.lpp.