Teorija

17. gadsimts
 
17. gadsimtā (1609. gadā) angļu sludinātājs, puritāņu pārstāvis Džons Smits izveidoja pirmo baptistu draudzi (tulkojumā no grieķu valodas βαπτισμός baptismós nozīmē kristīšana, iegremdēšana). Šo draudzi viņš izveidoja Amsterdamā, kur tika rīkoti vienkārši dievkalpojumi, kristīti tika tikai pieauguši cilvēki, nevis bērni.
 
Baptisti uzskata, ka kristīties drīkst tikai pieaudzis cilvēks, kristība jāpieņem apzināti, atsakoties no grēcīga dzīvesveida. Vecāku ticība nespēj glābt bērnus. Attiecīgi zīdaiņus nekristī, jo viņi šo darbību vēl nespēj veikt apzināti, nepastāv brīvprātības princips. Kristīšana notiek, cilvēku pilnībā iegremdējot ūdenī. Šī iegremdēšana simbolizē nāvi, apbedīšanu un atdzimšanu. Pēc kristīšanas cilvēks kļūst par pilntiesīgu draudzes locekli, viņš var iet pie dievgalda un piedalīties Svētā Vakarēdiena rituālā.
 
57.jpg
Attēlā - kristīšana, cilvēku pilnībā iegremdējot ūdenī
 
Šī virziena pārstāvji uzskata, ka kaut kad nākotnē gaidāma Kristus otrreizēja atnākšana pie cilvēkiem. Šajā laikā Dievs tiesās cilvēkus, nodalot izglābtos cilvēkus no zudušajiem. Kristus, savukārt, lems tiesu, katrs cilvēks saņems pēc nopelniem.
 
Baptistiem Bībele ir augstākā reliģiskās dzīves un ikdienas dzīves autoritāte. Mācītājs nav apveltīts ar absolūto varu, daudzi svarīgi jautājumi tiek apspriesti kopējās ticīgo sanāksmēs.
 
Baptistu draudzi veido tikai garīgi atdzimuši cilvēki. Baptistiem nav savas baznīcas, viņi apvienojas neatkarīgās draudzēs. Draudzes ir neatkarīgas no valsts, izpildvara nevar iejaukties reliģiskās dzīves un sirdsapziņas brīvības jautājumos. Attiecīgi baptisti neatbalsta kāda konkrēta reliģiskā virziena atzīšanu par valsts reliģiju. Visi draudzes locekļi ir savstarpēji vienlīdzīgi. Tiek akcentēta sirdsapziņas brīvība - cilvēkam dota brīvība ticības izvēlē. Baptistiem nav centrālas organizācijas, starp draudzēm pastāv atšķirības teoloģiskos uzskatos.   
18. gadsimts
18. gadsimtā izveidojās savdabīga tautas baznīca - brāļu draudze. Šīs draudzes izveidoja Jana Husa ideju piekritēji. Tā kā pirmsākumos (14. gadsimta beigās) brāļu draudze darbojās Čehijas austrumos, kuru dēvēja par Morāviju, tad šī kustība ieguva nosaukumu Morāviešu baznīca jeb morāvieši, čehu brāļi. Tā pat, kā pirmie kristieši, viņi viens otru dēvēja par brāļiem un māsām.
 
Kad 17. gadsimtā katoļu baznīca vērsās pret protestantiem, lielākā daļa brāļu draudžu locekļu bija spiesti doties uz citām Eiropas valstīm. 18. gadsimta sākumā (1722. gadā) grāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs (1700-1760), kuru saistīja piētisma idejas (uzskats, ka reliģijā liela loma ir personīgajiem reliģiskajiem pārdzīvojumiem, cilvēks pats, nepastarpināti, vēršas pie Dieva, cilvēks pastāvīgi atrodas Dieva uzraudzībā, cilvēka vērtību nosaka dvēseles dzīves pārdzīvojumi, nevis sociālais vai materiālais stāvoklis), savā īpašumā Saksijas austrumos ļāva apmesties vajātajiem brāļu draudzes locekļiem.
 
59.jpg
Attēlā - Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs
 
Tika izveidota Hernhūtes kolonija (Herrn Hut tulkojumā no vācu valodas nozīmē Dieva tā Kunga aizsardzība). Pateicoties grāfam Cincendorfam, 1727. gadā tika izveidota vienota draudze, kuras darbības principi pamatojās idejā par draudzi kā lielu ģimeni. No Hernhūtes sludinātāji devās uz citām valstīm.
 
Hernhūtieši sludināja visu cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā. Nozīmīgākais, viņuprāt, bija nevis Bībeles mācības, bet reliģiozās sanāksmes, kuru laikā gūtās reliģiskās atziņas ir jāpārdzīvo ar sirdi, nevis ar prātu. Morāles ideāli ir jāmeklē cilvēka paša sirdsapziņā, rīcība saskaņā ar pārliecību ir augstāk vērtējama nekā rīcība, kas veikta pēc pavēles.
 
Brāļu draudzes izveidojās un darbojās arī Latvijā - Vidzemes brāļu draudzes. 1729. gadā Hernhūtes sludinātāji ieradās Latvijā un izveidoja savu centru Valmiermuižā
 
Šīs kustības emblēma ir Dieva jērs, kurš nes uzvaras karogu (karogs ar sarkanu krustu). Dieva jērs ir viens no kristietības pamatsimboliem, kas simbolizē Jēzus Kristus nesto upuri, lai glābtu cilvēkus no bojāejas.
 
58.jpg
Attēlā - brāļu draudzes emblēma "Dieva jērs" Morāvijas baznīcas vitrāžā
19. gadsimts
 
19. gadsimta sākumā Amerikā izveidojās jauns protestantisma virziens - adventisti (tulkojumā no latīņu valodas adventus nozīmē atnākšana). Pirmsākumos šī grupa apvienoja kristiešus, kuri ticēja, ka drīzumā notiks Jēzus Kristus otrreizējā atnākšana pie cilvēkiem.
 
19. gadsimta 30. gados sludinātājs Viljams Millers (1782-1849) paziņoja, ka viņam, studējot Bībeli, ir izdevies izskaitļot, kad tieši Jēzus nāks atkārtoti pie cilvēkiem.
 
61.jpg
Attēlā - Viljams Millers
 
Vispirms viņš sacīja, ka tas varētu notikt laika posmā starp 1843. gada pavasari un 1844. gada rudeni. Pēc šī paziņojuma dažādu konfesiju pārstāvji pievienojās Milleram, izveidojot adventistu kustību. 1844. gada vasarā viņš nosauca konkrētu datumu - 1844. gada 22. oktobris. Pēc tam, kad noteiktajā datumā Kristus atnākšana nenotika, Millers atzina, ka savos aprēķinos ir pieļāvis kļūdu. Daudzi no viņa sekotājiem jutās vīlušies un atgriezās pie savām iepriekšējām draudzēm.
 
62.jpg
Attēlā - Viljama Millera izveidotais kalendārs, kurā izskaitļota Jēzus Kristus otrā atnākšana
 
Citi adventisti turpināja Bībeles studijas un sacīja, ka Bībeles pravietojums norāda nevis uz Jēzus atgriešanos uz zemes 1844. gadā, bet gan laiku, kad viņš sākot īpašu kalpošanu debesīs savu sekotāju labā. Viņi vēl aizvien gaidīja Jēzus otrreizējo atnākšanu.
 
1860. gadā tika izveidota vienota adventistu draudze, kura izvēlējās nosaukumu Septītās dienas adventisti, bet 1863. gadā tika izveidota oficiāla draudze ar 3500 dalībniekiem.
 
Septītās dienas adventisti tic Jēzus Kristus otrreizējai atnākšanai, ievēro Desmit baušļus, godina sestdienu, kā tas minēts Vecajā Derībā un vienā no Desmit baušļiem. Svinot sestdienu jeb Bībelē minēto Dieva svētīto septīto dienu, cilvēks atzīst Dievu par savu radītāju. Par ticības mācības pamatu un autoritāti adventisti uzskata Svētos Rakstus. Viņuprāt, pravietošana ir augstākā dāvana, kas cilvēkam var tikt dota.
 
Adventisti noliedz mācību par dvēseles nemirstību un neticīgo dvēseļu mūžīgām mokām. Viņuprāt, Jēzum Kristum atnākot otru reizi, notiks visu mirušo atdzimšana mūžīgai dzīvei, savukārt tie, kuri noraidījuši Dieva svētību, tiks atmodināti vēlāk, tiesāti un saņems sodu - ar uguns palīdzību tiks pilnībā iznīcināti.
 
Papildinformācija

Atsauce:
Kulturoloģija/Agnese Ērgle, Vilnis Purēns, Inese Sviestiņa. - Rīga: RaKa, 2009. - 300 lpp. - il.: 148.lpp.
Latvijas kultūras vēsture/Inga Sarma. - Rīga: RaKa, 2003. - 180 lpp. - il.:101.-103.lpp.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Baptisti
https://lv.wikipedia.org/wiki/Brāļu_draudzes
https://lv.wikipedia.org/wiki/Septītās_dienas_adventisti
Attēli:
https://en.wikipedia.org/wiki/Nicolaus_Zinzendorf#/media/File:Nikolaus_Ludwig_von_Zinzendorf_(portrait_by_Balthasar_Denner).jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Lamb_of_God#/media/File:AgnusDeiWindow.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/William_Miller_(preacher)#/media/File:William_Miller.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/William_Miller_(preacher)#/media/File:Millerite_1843_chart_2.jpg