Ķērpju ķermeni sauc par laponi, un tam nav ne sakņu, ne stumbra, ne lapu.
Pēc ārējā izskata ķērpjus iedala 3 grupās: kreves, lapu un krūmu ķērpjos. Dabā ir atrodami arī ķērpji, kas veido dažādas pārejas formas, un tos ne vienmēr var viegli pieskaitīt kādai no jau minētajām 3 grupām.
Kreves ķērpjus gandrīz nav iespējams atdalīt no substrāta.
Lapu ķērpis.
Krūmu ķērpis.
Ķērpji veido īpatnēju grupu. Tie ir veidoti no simbiozē dzīvojošām sēnēm un aļģēm.
Visbiežāk tās ir zaļaļģes, tomēr dažreiz var sastapt arī zilzaļās aļģes (ciānbaktērijas).
Visbiežāk tās ir zaļaļģes, tomēr dažreiz var sastapt arī zilzaļās aļģes (ciānbaktērijas).
Tāpat kā visas sēnes, arī ķērpjos mītošās sēnes pašas nespēj saražot sev barības vielas. Ķērpju sēnes pārtiek no cukura, ko fotosintēzes procesā iegūst aļģes. Arī aļģēm ir izdevīga šāda sadzīvošana, jo sēnes tām dod patvērumu, pasargājot no nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Aļģēm dzīvojot patstāvīgi, tās ļoti viegli varētu aiziet bojā. Turklāt sēnes dod arī iespēju aļģēm izplatīties citās teritorijās, ko, dzīvodamas patstāvīgi, tās izdarīt nespēj.
Ķērpji ūdeni un barības vielas uzņem tieši no gaisa. Līdz ar to tie ir ļoti jutīgi pret gaisa tīrību. Jo lielāks ir gaisa piesārņojums, jo mazāk ķērpju sugu un mazāka to aizņemtā platība. Gaisa piesārņojumam sasniedzot noteiktu pakāpi, pilnībā atmirst visas ķērpju sugas. Zinot šādu ķērpju īpašību, ir izstrādātas metodes apdzīvotu vietu gaisa piesārņotības karšu veidošanai. Metodi, ar kuru nosaka gaisa piesārņotības pakāpi, izmantojot ķērpjus kā bioindikatorus, sauc par lihenoindikāciju. Ķērpjus daudzi dzīvnieki izmanto kā barību.
Cilvēki ķērpjus izmanto ārstnieciskiem nolūkiem, piemēram, Islandes ķērpi izmanto elpceļu slimību ārstēšanai.