Teorija

Pirmais autoritārisma vilnis
20. gados vairākās valstīs aktivizējās antidemokrātiskie spēki. Cita pēc citas uz autoritārisma ceļa nostājās Ungārija, Itālija, Spānija, Bulgārija, Albānija, Polija, Portugāle, Lietuva un Dienvidslāvija. Dažās no šīm valstīm (Spānija, Bulgārija) 30. gados uz īsu brīdi tika atjaunota demokrātiska iekārta.
 
aaaa.jpg

bbbb.jpg

Parlamentārās demokrātijas krīzei bija daudz cēloņu:
  1. Atsevišķos Eiropas reģionos iedzīvotāji nebija pietiekami sagatavoti valsts pārvaldei parlamentārisma apstākļos;
  2. Vairākās valstīs trūka demokrātiskai iekārtai atbilstošas sociālās struktūras (plašs vidusslānis);
  3. Dažās valstīs valdīja saimniecisks haoss, tas politikā nostiprināja kreiso radikāļu pozīcijas;
  4. Sabiedrībā arvien lielākas kļuva ilgas pēc spēcīga vadoņa, kas ierobežotu komunistus.
 
20. gados izveidoto antidemokrātisko režīmu spektrs bija plašs. Pazīstami ir 3 diktatūras veidi:
  1. fašistisks režīms (izveidojās Itālijā B. Musolīni vadībā);
  2. J. Staļina diktatūra;
  3. savstarpēji atšķirīgi un dažādi autoritārie režīmi (galvenās autoritārās valsts formas bija karaļa, prezidenta un militārās diktatūras).
 
Autoritārie režīmi izveidojās kā demokrātisko režīmu pretstats.

Raksturīgās to iezīmes:
  1. Valsts vadītāja plašā vara, iespēja realizēt savu politiku, izmantojot jebkurus līdzekļus;
  2. Ierobežota vai aizliegta opozīcijas partiju darbība;
  3. Tautas vēlētas pārstāvniecības vai nu tika atlaistas vai to funkcijas ierobežotas;
  4. Preses cenzūra un politiskās represijas.

Pirmā autoritārisma viļņa galvenais virzītājspēks bija itāliešu fašisti, kuri 1922. gada oktobrī sarīkoja „gājienu uz Romu” un ieguva valsts varu. Fašistu vadītāji izstrādāja varas sagrābšanas plānu. Itālija tika sadalīta 12 zonās. Katrā no tām tika saformētas fašistu vienības, kas sagrābtu varu, bet pēc tam virzītos uz galvaspilsētu. Uz Romu devās 3 fašistu kolonnas.
 
No militārā viedokļa pilnīgi bezcerīgais pasākums guva panākumus. Itālijas karalis Viktors Emanuels III neparakstīja dekrētu par aplenkuma stāvokli, bet piedāvāja B. Musolīni prezidenta amatu, kuru viņš pieņēma 30. oktobrī. Rezultātā B. Musolīni legāli ieguva varu.
 
3372482_orig.jpg
B. Musolīni
 
Ekonomiskā krīze
Svarīgi!
1929. gada oktobra krīze skāra ASV biržas un noslēdza „zelta divdesmitos” un ievadīja trīsdesmitos gadus – „Lielo depresiju”, kas apliecināja tirgus ekonomikai raksturīgās svārstības (uzplaukumus un lejupslīdes).
1929. – 1933. g. pasaules ekonomiskā krīze bija visaptverošākā un vispostošākā visā kapitālisma vēsturē.

Ekonomiskās krīzes cēloņi:
  1. Ekonomikas valstiskās regulēšanas pavājināšanās un lielo korupciju nekontrolētas darbības pastiprināšanās pēc I pasaules kara;
  2. Pasaules tirdzniecības un norēķinu sistēmas nesabalansētība; Augstie muitas tarifi liedza Eiropas valstīm tirgoties ar ASV tā, lai eksports pārsniegtu importu un Eiropas valstis varētu atmaksāt kara parādus; Amerikāņi bija spiesti izsniegt jaunus kredītus, kas palielināja valstu atkarību no ASV;
  3. Vācijai pēc kara bija uzliktas nesamērīgi augstas reparācijas.
 
9aMigrantFamilyGreatDepression.jpg
 
1929. g. daudzās pasaules valstīs ražošanas un pakalpojumu kopapjoms sasniedza visaugstākos rādītājus. Uzplaukumam sekoja strauja lejupslīde līdz pat 1933. g. Vairumā valstu tikai 30. gadu vidū sākās ekonomiskā rosība un uzplaukums. 1937. gadā ekonomisko augšupeju sekmēja gatavošanās karam.
Svarīgi!
„Lielā depresija" padziļināja parlamentārās demokrātijas krīzi. Ekonomiskās grūtība saasināja sociālās problēmas un kāpināja politisko radikālismu.
Aktivizējās galēji kreisie un galēji labējie politiskie spēki. Kreisie aicināja nomainīt kapitālismu uz sociālismu, bet labējie – likvidēt demokrātiju un iedibināt stingru varu. Atsevišķās valstīs abu politisko spēku aģitācija izrādījās iedarbīga. Vācijā 1932. g. vēlēšanās komunisti un nacisti, kas noliedza Veimāras republiku, ieguva vairāk kā
pusi no mandātiem.

Otrais autoritārisma vilnis. Totalitārisms.
Otru autoritārisma vilni ievadīja nacisma nākšana pie varas Vācijā 1933.g. 30. janvārī. Sekojot Vācijas piemēram, autoritārisms radās arī Austrijā, Igaunijā, Latvijā, Grieķijā, Rumānijā, Slovākijā. Atkārtoti autoritatīvie režīmi nodibinājās Spānijā un Bulgārijā.
 
1939. gadā no 29 Eiropas valstīm tikai 12 pastāvēja demokrātiska iekārta. 30. gadu nogale bija diktatūru triumfa laiks.
 
30. gados izveidotās diktatūras bija atšķirīgas. Austrumviduseiropā dominēja prezidenta diktatūras, bet Dienvidaustrumeiropā – karaļa diktatūras. Rumānijā 3 gados nomainījās 3 autoritārie režīmi. Specifiska diktatūras forma bija nacistiskajā Vācijā, tā pārvērtās par absolūtu fīrera (vadoņa) valsti.
 
Eiropā pastāvēja krievu boļševiku, itāliešu fašistu un vācu nacistu režīmi. Šie režīmi bieži tika apzīmēti ar liberālisma pretēju jēdzienu – totalitārisms.

Totalitārismam raksturīga:
  1. Politiskā vara, kuru īsteno 1 partija, neievēro vai atceļ konstitucionālās tiesības, kā arī nepieļauj legālu opozīciju pastāvošajam režīmam;
  2. Legalizēts terors;
  3. Ideoloģija ar mērķi pārveidot sabiedrību par „vienādi domājošiem”;
  4. Visas dzīves politizēšana;
  5. Spēka slavināšana nākotnes kārtības izveides vārdā;
  6. Diktatora varas identificēšana ar lielu sabiedrības grupas interesēm;
  7. Jaunu cilvēku ideoloģiska audzināšana.
 
Totalitārisms augstāko pakāpi sasniedza Padomju Savienībā un nacistiskajā Vācijā. B. Musolīni Itālijā neizveidoja pilnīgu totalitāru diktatūru, jo viņam neizdevās atbrīvoties no saviem konservatīvajiem partneriem. Juridiski viņa varu ierobežoja karalis, kas formāli bija valsts galva. Musolīni neizvirzīja arī absolūtā ienaidnieka doktrīnu, kā, piemēram, nacisti (rases ienaidnieks) vai boļševiki (šķiras ienaidnieks).
 
Atsauce:
http://vapsid.weebly.com/uploads/1/5/2/9/1529337/3372482_orig.jpg?263
http://2.bp.blogspot.com/_hT6nVkRLaYg/TMn2OH0hTOI/AAAAAAAAG1Q/uED2jJfJA80/s1600/9aMigrantFamilyGreatDepression.jpg
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g., 85.lpp.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.