Fašisma vēsturiskie veidi
Starpkaru periodā iezīmējās 3 fašisma skaidrojumi:
- komunistiskais (komunisti fašismu uzskatīja par politisku spēku, kas aizstāv lielburžuāzijas intereses);
- sociālistiskais (sociāldemokrātu teorētiķi fašismā saskatīja draudus liberāli demokrātiskai un tiesiskai valstij);
- liberāli demokrātiskais (pilsonisko partiju ideologi raksturoja fašismu kā „vidusšķiras dumpi” pret pastāvošo kārtību).
Izšķir 3 fašisma vēsturiskos veidus:
- fašistiskās kustības parlamentāri demokrātiskajās valstīs;
- fašisma izpausmes autoritārajos režīmos;
- fašistiskos režīmus.
Fašistiskās kustības
Starpkaru periodā fašistiskās kustības pastāvēja visās Eiropas valstīs, izņemot Padomju Savienību. Gandrīz vai visas tās sākumā veidojās kā protesta kustības, vēršoties pret liberālisma tradicionālajām vērtībām un institūcijām.
Fašistiskās kustības apkaroja individuālās brīvības, tiesiskas valsts pastāvēšanu un iestājās par diktatūru.
Fašistiskās kustības vērsās pret:
- demokrātiju;
- parlamentārismu;
- marksismu;
- pacifismu;
- draudiem nacionālajai identitātei.
Fašisti slavināja spēku, sludināja galēju nacionālismu, cildināja un mistificēja tautas vēsturi (pārdabiskuma piedēvēšana).
Eiropas valstīs varēja vērot melnos, brūnos, zilos, zaļos vai pelēkos kreklos tērptas fašistu armijas.
Lielu uzmanību fašisti pievērsa rituāliem un simboliem, kuru mērķis bija vairot piekritēju skaitu. Raksturīgs piemērs bija partijas karogs, kuru izvēlējās vācu nacisti. Tā pamatkrāsa bija sarkana. Sarkanais simbolizēja sociālismu. Karoga vidū atradās balts aplis kā vācu nacionālo ideālu simbols. Aplī ievietotais kāškrusts ir vairākus gadu tūkstošus sena zīme, kas sastopama un izplatīta daudzās kultūrās. Nacistu melnais kāškrusts simbolizēja cīņu par āriešu rases uzvaru un kundzību pasaulē.
Vācu nacistu karogs
14 Eiropas valstīs pastāvēja viena vai vairākas fašistiska rakstura kustības, kuras var dēvēt par lielām (kurām ir vairāk par 10 000 biedru vai pārstāvniecība parlamentā). Vislielāko ietekmi sasniedza abi fašisms galvenie virzieni: itāliešu fašisms un vācu nacionālsociālisms (nacisms).
Nacionālsociālisms jeb nacisms – labēji radikāli politiska kustība Vācijā pēc Pirmā pasaules kara, tās ideoloģija un iedibinātā varas sistēma (1933-1945). Daudzi vēsturnieki to vērtē kā fašisma vācu variantu.
Īsi pirms nākšanas pie varas Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (NSVSP), tāpat kā B. Musolīni partija, faktiski bija masu partija.
1932. gadā tās rindās atradās 850 000 biedru – aptuveni divarpus reizes vairāk kā itāliešu fašistu partijā. Lielāki bija arī nacistu panākumi parlamenta vēlēšanās. Itāliešu fašistiem 1921. g. izdevās iegūt 6,8% balsu. 1932. g. jūlijā par nacistiem nobalsoja 37,3% vēlētāju.
Valstīs, kur parlamentārās iekārtas bija stabilas, fašistiskās kustības nespēja gūt ilgstošus panākumus. Angļi tāpat kā zviedri fašistus uzskatīja gandrīz vai par politiskajiem ākstiem.
F. Franko
Fašistiskie režīmi
Fašistiskie režīmi izveidojās tikai Itālijā un Vācijā. Otrā pasaules kara gados fašisms izveidojās - Horvātijā (1941. – 1945. g.), Norvēģijā (1942. – 1945. g.) un Ungārijā (1944. – 1945. g.). Taču šie režīmi bija fašistiski kolaboracionistu režīmi. Tos radīja un atbalstīja vācu okupācijas (Horvātijā arī itāliešu) vara. Vietējie fašisti vieni nespēja iegūt un noturēt varu. (Kolaboracionisms – sadarbība ar okupācijas režīmu.)
Itālijas fašismam un vācu nacismam kopīgās iezīmes:
Itālijas fašismam un vācu nacismam kopīgās iezīmes:
- populistiski režīmi ar vadoni priekšgalā, kas balstījās uz masu partiju;
- pilnīgs liberālās demokrātijas noliegums;
- sabiedrības reorganizācijas centieni;
- noteikta ideoloģija;
- ekspansionistiska ārpolitika;
- gan B. Musolīni, gan Ā. Hitlers valdīja ar terora palīdzību.
Vācu nacisms 30.gadu beigās sasniedza augstāku totalitārisma pakāpi nekā itāliešu fašisms. Ā. Hitlera rokās koncentrējās ievērojami neierobežotāka vara. Arī Hitlera režīma politika bija radikālāka, kuru raksturoja galēja neiecietība pret ebrejiem. Itāliešu fašisma ideoloģijā netika pausts nacismam raksturīgais, uz „rasu teoriju” balstītais un uz iznīcību orientētais antisemītisms (pret ebrejiem vērsts nacionālais un reliģiskais naids). B. Musolīni rasu politika paredzēja ebrejus vienīgi ierobežot.
Abu fašistisko režīmu raksturīgās iezīmes reizē parāda arī to atšķirību no autoritārajiem režīmiem, kuri balstījās uz tradicionālo varas eliti (armija, baznīca, birokrātija, dažādi saimnieciskie un politiskie grupējumi), nevis uz jaunām masu kustībām.
Autoritāro režīmu mērķis bija saglabāt pie varas esošo grupu pozīcijas un nostiprināt valsts izpildvaru, mazinot likumdošanas varu, kā arī ierobežojot politisko daudzveidību. Šie režīmi nepretendēja gūt vispārēju ietekmi sabiedrībā. Arī represijas autoritārajos režīmos bija mērenākas.