Teorija

Nacionālsociālistiskā ideoloģija
Atšķirībā no itāliešu fašistu ideoloģijas jau kustības pastāvēšanas sākumā nacistu ideoloģija nekalpoja vienīgi propagandas nolūkiem.

Nozīmīgākās nacistu prasības bija:
  1. dzīves telpas iekarošana austrumos;
  2. ebreju jautājuma atrisināšana.
 
Nacionālsociālisms lielā mērā bija aizgūta ideoloģija. Nacisti plaši izmantoja svešas idejas, kuras sakāpinot līdz galējībai (piemēram, antisemītismu), apvienojot noteiktā sistēmā.
 
Galvenie nacistu ideologi bija partijas vadonis Ā. Hitlers un Alfrēds Rozenbergs.

Ā. Hitlers 20. gadu vidū sarakstīja grāmatu „Mana cīņa”, kurā lielu uzmanību pievērsa idejai par mūžīgo cīņu (cīņa par izdzīvošanu), rasu teorijai un antisemītismam. Visas cilvēces vēsturi Hitlers skaidroja kā cīņu par pašsaglabāšanos un „dzīves telpu”.
 
A.Rozenbergs tika uz uzskatīts par nacistu partiju pusoficiālu filozofu. Viņa darbs „Divdesmitā gadsimta mīts” kļuva par nacistu otro „bībeli”.
 
220px-Bundesarchiv_Bild_183-1985-0723-500,_Alfred_Rosenberg.jpg
A. Rozenbergs

Nacisms cīnījās pret marksismu, liberālismu, parlamentārismu un kapitālismu. Neatņemama nacisma ideoloģijas sastāvdaļā bija fīrerisma princips, vadoņa kults, radikālais nacionālisms.
Svarīgi!
Fīrerisma princips – Vācijas valsts, kā arī nacistu partijas hierarhiskās uzbūves pamats – prasība bez ierunām pakļauties augstākajam vadonim – fīreram.
Tas nozīmēja pilnīgu demokrātijas noliegumu.
 
Nacistu ideoloģija pauda arī nacionālo sociālismu, kura galvenais lozungs bija tautas kopības izveide. Katra vāciešu vietu tautas kopībā vajadzēja noteikt vienīgi viņa devumam, nevis izcelsmei, izglītībai vai mantiskajam stāvoklim.
 
Rasu teorija un antisemītisms
Nacistu ideologi rasi pasludināja par sabiedrības politisko un garīgās attīstības pamatu. Rasi tie izprata kā tautu uzplaukuma vai bojāejas izšķirošu faktoru. Cīņu starp dažādām rasēm viņi uzskatīja par vēstures svarīgāko virzošo spēku.
 
Nacistu „rasu teorija” balstījās uz rasu „dabisko” nevienlīdzību. Rases iedalīja bioloģiski un intelektuāli „vērtīgās”, „mazvērtīgās” un „nepilnvērtīgās” rasēs. Par vienīgo rasi, kas spējīga veidot kultūru un sasniegt civilizācijas kalngalus, nacisti uzskatīja āriešus. Ar vārdu „ārieši” nacisti apzīmēja „augstāko” rasi pretstatā „zemākajai” rasei. Pie „āriešiem” tika pieskaitītas praktiski visas Eiropas tautas.
 
Āriešu vidū kā izcila tika minēta nordiskā jeb Ziemeļu rase. Vācieši tika atzīti par „rasiski augstvērtīgu tautu”.
 
Ārpolitisku un citu apsvērumu dēļ vācieši neizstrādāja nemainīgus kritērijus, kas noteiktu piederību rasei. Sākumā gan bija uzskats par fizisko pazīmju kopumu, kur nozīme bija galvaskausa un deguna formai, matu un acu krāsai u.tml. Ārietim bija jābūt spēcīgam, slaidam ar zilām acīm un blondiem matiem u.tml.
Svarīgi!
Par „nepilnvērtīgu rasi” nacisti pasludināja ebrejus. To tiesības dzīvot tika noliegtas. Galējs antisemītisms bija vācu rasisma galvenā ideja.
Jēdzienu „antisemītisms” sāka lietot 1879. g., kaut gan ebreju vajāšana bija notikusi jau senajos laikos. Sākumā naidam pret ebrejiem bija reliģiski un nacionāli cēloņi, bet kopš 19. gs. arī saimnieciski. Vairāki rasu „speciālisti” saskatīja ebrejos visa ļaunuma sakni. Nacisti iztēloja ebrejus kā draudu vācu rases tīrībai  un bioloģiskai eksistencei. Vācu tautā kultivēja pašsaglabāšanās māniju un kurināja naidu pret rases ienaidniekiem. Ebreji tika pasludināti par galveno ienaidnieku, kas jāapkaro. Viņi kļuva par nacistu propagandas galveno antisimbolu. Ebrejiem piedēvēja visu, kas bija svešs nacionālsociālistiskajai ideoloģijai: marksismu, sociālo revolūciju, republiku, parlamentu un demokrātiju. Ebrejus vainoja visās Vācijas iekšpolitiskajās un ārpolitiskajās neveiksmēs.
 
Pēc nākšanas pie varas nacistu attieksme pret ebrejiem radikalizējās un sasniedza „Aušvices dimensiju” (II pasaules karā netālu no Aušvices pilsētas atradās lielākā nacistu koncentrācijas nometne, kurā tika iznīcināti 1 – 1,5 milj. ebreju).
 
a6b.jpg
 
Parasti nacistu rasu politikā izšķir 3 fāzes:
  1. Vācijas ebreju ierobežošana un diskriminācija, kā arī viņu izceļošanas veicināšana (1933. – 1939. g.).
  2. Ieplānotā, bet neīstenotā Eiropas ebreju izsūtīšana, kurai bija jānoslēdzas ar viņu deportēšanu uz Madagaskaras salu (1939. – 1945. g.)
  3. Ebreju jautājuma galīga atrisināšana: viņu masveida iznīcināšana (1941. – 1945. g.).

No Eiropā dzīvojošiem 11 milj. ebreju II pasaules kara gados tika iznīcināti 6 milj. Iznīcināšana skāra visus bez izņēmuma, arī bērnus.
 
Atsauce:
http://wpcontent.answcdn.com/wikipedia/commons/thumb/d/dd/Bundesarchiv_Bild_183-1985-0723-500,_Alfred_Rosenberg.jpg/220px-Bundesarchiv_Bild_183-1985-0723-500,_Alfred_Rosenberg.jpg
http://www.hanefesh.com/edu/Holidays/images/a6b.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.