Teorija

Pāreja uz prezidentālu režīmu
Veimāras republikas pastāvēšanas pēdējā periodā, kad valsti satricināja politiskā un ekonomiskā krīze, pieauga prezidenta Paula fon Hindenburga loma valsts dzīvē. Iesākās pāreja no parlamentārā valdīšanas veida uz prezidentālu režīmu.
 
Paul_von_Hindenburg.jpg
P. fon Hindenburgs
 
1930. g. martā valsts prezidents akceptēja mazākuma valdību, kuras priekšgalā atradās Hermanis Brīnings. Pamatojoties uz Veimāras konstitūcijas 48. pantu, P. fon Hindenburgs pilnvaroja viņu pārvaldīt valsti, nerēķinoties ar reihstāgu. Šī valdība pie varas atradās līdz 1932. g. maijam, kad to nomainīja Franča fon Pāpena prezidentālais kabinets. 1932. g. decembrī kanclera amatu ieguva Kurts fon Šleihers. Viņa valdība noturējās 57 dienas.

Pāreja uz prezidentālām valdībām aizsāka Veimāras republikas virzību pretī katastrofai. Tā ievadīja parlamentārās demokrātijas galu un bija pirmais solis uz Trešo reihu (tā parasti dēvē Vāciju nacistu diktatūras laikā, 1933. – 1945. g.). Arvien vairāk nostiprinājās no reihstāga neatkarīgs režīms.

Saskaņā ar konstitūcijas 48. panta stāšanos spēkā parlaments vairs nebija galīgā likumdošanas varas instance, jo, gadījumos, kad deputāti noraidīja valdības iesniegtos likumprojektus, prezidents tos izsludināja ārkārtēju dekrētu veidā. Ja reihstāgs izmantoja savas tiesības un atcēla ārkārtējos dekrētus, tad prezidents varēja reihstāgu atlaist. Šādi Pauls fon Hindenburgs rīkojās 1930. gada jūlijā, kad reihstāgs atcēla ārkārtējo dekrētu, kas paredzēja nodokļu paaugstināšanu.

Nacistu partijas nākšana pie varas un nostiprināšanās
Vācijas virzība uz autoritārismu sakrita ar nacistu partijas nostiprināšanos. Kopš 1928. g. tā attīstījās kā masu partija. 1932. g. reihstāga vēlēšanās par viņiem nobalsoja 37,2% vēlētāju, izcīnot 230 no 608 deputātu mandātiem.

Nacistu panākumu cēloņi:
  1. Ekonomiskā un sociālā krīze. Gandrīz katra vācu ģimene jutās sociāli apdraudēta. Tos skāra bezdarbs un algu samazināšana. Iedzīvotājus pārņēma nedrošības sajūta, tas veicināja radikāla noskaņojuma rašanos, ko izmantoja galvenokārt nacisti.
  2. Nacisti, lai pakļautu plašas tautas masas, izmantoja dažādas propagandas metodes. Nacisti savu darbību atspoguļoja tā, lai rastos iespaids, ka viņi ir vienīgie, kas cīnās par vācu tautas labklājību. Neatņemams nacistu propagandas elements bija nacionālisms. Neviena cita partija neapelēja pie vāciešu nacionālā lepnuma kā nacisti.
  3. Ā. Hitlera personība. Daudziem vāciešiem patika Ā. Hitlers. Viņa pievilkšanās spēks lielā mērā balstījās uz to, ka partijā viņš bija vadītājs. Pēc ķeizara Vilhelma II atteikšanās no troņa vāciešiem vairs nebija elka, autoritātes. Vāciešus saistīja arī Hitlera oratora talants. Kā orators viņš vienlaikus uzstājās divās lomās: „ģimenes tēva” un „Vācijas valdnieka” lomā.
  4. Gados jaunu cilvēku pārsvars partijā. Daudzi vāciešu to uztvēra kā perspektīvu partiju.
 
Nazi_Progaganda_Poster_22_139.jpg
Nacistu propagandas plakāts

Nacistu partijas panākumi vēlēšanās bija nepieciešams priekšnoteikums Ā. Hitlera iecelšanai par kancleru. Nacistiem varu nodrošināja daudzu miljonu vēlētāju atbalsts, sarežģītā ekonomiskā situācija un demokrātiskās iekārtas krīze. Par parlamentārās demokrātijas pastāvēšanu iestājās gandrīz vai tikai sociāldemokrāti. Pilsoniskās partijas, kas nevēlējās sadarboties ar sociāldemokrātiem, uzskatīja, ka valstij galvenās briesmas rada komunisti.

Varas nodošana Ā. Hitleram nebija nenovēršama, pastāvēja arī citas alternatīvas – izņēmuma stāvokļa izsludināšana un armijas atbalstītas diktatūras nodibināšana. Nacistiem par labu nāca tas, ka visai ietekmīgas politiskās aprindas, kas iestājās par autoritārismu, neizslēdza viņus kā sabiedrotos cīņai pret demokrātiju. Taču šīs aprindas nebūt nevēlējās iedibināt Vācijā nacionālsociālistisko diktatūru.

1933. g. 30. janvārī tika izveidota Hitlera-Pāpena valdība. Kabinetā bija tikai 3 nacisti. Pārējie 8 veidoja konservatīvo nometni. F. fon Pāpens uzskatīja, ka šāds sastāvs izslēdz iespēju nacistiem ieņemt vadošo stāvokli. Taču viņš kļūdījās.
Nacistiskā režīma izveidošanās
Formāli Ā. Hitlers kanclera amatu ieguva legāli. Nacistu režīma konsolidēšanās ilga daudzus mēnešus. Šo procesu var dalīt 2 posmos.

Pirmajā fāzē nacisti varu nostiprināja izmantojot legālas iespējas, propagandu, draudus un spēku. Pretimnākšanu nacistiem izrādīja prezidents Pauls fon Hindenburgs, kurš 1. februārī akceptēja Ā. Hitlera valdības prasību un atlaida reihstāgu.

Vāciju spēcīgi satricināja 28. februāris – diena pēc reihstāga ēkas aizdedzināšanas. Nacisti notikušajā vainoja komunistus un panāca, ka P.fon Hindenburgs paraksta ārkārtēju dekrētu „Par tautas un valsts aizsardzību”. Šis dekrēts atcēla vairākus Veimāras republikas konstitūcijas pantus, kuri garantēja pilsoņu demokrātiskās tiesības, preses, vārda un personas brīvību. Prezidenta dekrēts ieviesa legālu teroru. Uz ielām saimniekoja nacistu partijas trieciennieki (nacistu partijas militarizēta organizācija, kas pastāvēja kopš 1921. g.). Šīs vienības uzturēja kārtību nacistu organizētajos pasākumos un izrēķinājās ar politiskajiem pretiniekiem. Pēc nacistu nākšanas pie varas tie kļuva par palīgpolicistiem.

5. marta vēlēšanās nacisti un vācu nacionālisti ieguva nelielu vairākumu reihstāgā - 340 deputātu vietas no 647. Komunistu iegūtais 81 mandāts tika anulēts. 26 sociāldemokrātu deputāti atradās apcietinājumā.
 
Reichstag_Fire.jpg
Reihstāgs liesmās
 
Nacisti panāca, ka reihstāgs 23. martā pieņēma Likumu par tautas un valsts posta novēršanu. Ar šo aktu parlaments nodeva valdībai tiesības izdot likumu. Tie varēja neatbilst konstitūcijai. Veimāras konstitūcija faktiski vairs nebija spēkā, kaut gan formāli atceltas netika. Pieņemot jaunus likumus, nacisti izmainīja situāciju valstī par labu sev.

1933. g. 22. jūnijā tika aizliegta Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas darbība. Bezspēcības un draudu priekšā arī pārējās politiskās partijas beidza darbību (izņemot nacistu partiju).

1933. g. 14. jūlijā nacistu partija tika pasludināta par valsts partiju.

Otrajā fāzē pēc 1933. g. 14. jūlija Vācija bija kļuvusi par 1 partijas valsti, gandrīz visa politiskā vara piederēja nacistiem. Ā. Hitleram izdevās noregulēt attiecības ar saimniecisko eliti un reihsvēru (armiju), kam piederēja ekonomiskā un militārā vara.
Svarīgi!
Pēc Vācijas prezidenta Paula fon Hindenburga nāves 1934. g. 2. augustā nacistu valdība pieņēma likumu par prezidenta un kanclera amata apvienošanu. Hitlers pieņēma jaunu titulu – fīrers un reihskanclers (no 1939. g. tikai – fīrers).
Viņš kļuva par Vācijas militāro spēku virspavēlnieku. Karavīri vairs nezvērēja uzticību konstitūcijai, bet Hitleram.
 
No deflācijas politikas līdz ekonomikas militarizācijai
Kopš 1930. gada pavasara pie varas esošā H. Brīdinga valdība īstenoja deflācijas politiku, kas bija virzīta uz valsts izdevumu sašaurināšanu un nodokļu paaugstināšanu. Tas vēl vairāk saasināja krīzi. H. Brīdingu tas neuztrauca, jo viņa plānos nebija pēc iespējas ātrāka krīzes likvidēšana. Viņaprāt, Vācijas katastrofālais ekonomiskais stāvoklis bija līdzeklis, lai sasniegtu galveno mērķi – piespiestu uzvarētājvalstis atcelt reparāciju maksājumus.
Kad pie varas nāca nacisti, jau bija veikti priekšdarbi, lai ekonomiskā situācija mainītos. 1933.g. pavasarī bija varēja vērot zināmu augšupeju, kuru izraisīja F. fon Pāpena valdības pasākumi:
  1. valsts investīciju palielināšana;
  2. nodokļu atvieglojumi;
  3. jaunu darbavietu radīšana.

Nacisti turpināja F. Fon Pāpena iesākto. Pakāpeniski saimnieciskā politika tika pakļauta kara sagatavošanai, kā arī tika uzsākta forsēta militārās rūpniecības attīstīšana, tas strauji samazināja bezdarbu.

1936.g. rudenī nacisti pasludināja otro četrgadu plānu, kas paredzēja, ka vācu ekonomiskai četros gados jānodrošina iespēja karot. Tika izveidots plašs birokrātiskais aparāts, kuru kontrolēja nacisti. Visus ekonomiskos jautājumus risināt Ā. Hitlers pilnvaroja Hermani Gēringu.
 
225px-Bundesarchiv_Bild_183-S00017,_Franz_von_Papen_crop.jpg
F. fon Pāpens
 
Pirmais četrgadu plāns tika pasludināts 1933. g. sākumā un paredzēja agrārās krīzes un bezdarba likvidēšanu.
 
Svarīgi bija Vācijā izveidot saimniecību, kas kara laikā varētu iztikt bez izejvielu piegādi no ārzemēm. Tika palielināta vietējo izejvielu ieguve – ogļu un dzelzsrūdas, un meklēti aizstājēji naftai un kaučukam. Vācija sāka no oglēm ražot sintētisko benzīnu un gumiju, bet valsts vienalga nespēja iztikt bez importētajām izejvielām.

30. gadu beigās bruņošanās radīja budžeta deficītu un valsts parādu, kas 1938. g. sasniedza – 42 miljardus marku. Ā. Hitlers varēja samazināt bruņošanos vai patēriņu civilajā sektorā, bet Hitlers nevēlējās ne vienu, ne otru. Tika pieņemts lēmums uzsākt karu, kaut arī Vācija tam vēl nebija gatava.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/b/b5/Paul_von_Hindenburg.jpeg
http://1.bp.blogspot.com/_1EDHrPzA-qk/SnWqOH4FxkI/AAAAAAAAABI/2rHxX0IAWVw/s320/Nazi_Progaganda_Poster_22_139.jpg
http://untu.ms/blog/wp-content/uploads/2010/12/Reichstag_Fire.jpg
http://images.wikia.com/althistory/images/2/26/225px-Bundesarchiv_Bild_183-S00017,_Franz_von_Papen_crop.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.