Versaļas sistēmas krīze
30. gadu pirmajā pusē starptautiskajās attiecībās iesākās jauns posms, kuru raksturoja nestabilitāte un konflikti Eiropā, Āfrikā un Tālajos Austrumos.
Starptautisko attiecību krīzi izraisīja un veicināja vairāki faktori:
Starptautisko attiecību krīzi izraisīja un veicināja vairāki faktori:
- diktatūru skaita palielināšanās Eiropā. Tās radīja arvien lielāku starptautisko attiecību neprognozējamību. Salīdzinājumā ar demokrātiskām valstīm autoritārie režīmi mazāk uzmanību pievērsa starptautiskām attiecībām. Tie bieži rīkojās radikāli, lai sasniegtu mērķus;
- pasaules ekonomiskā krīze apgrūtināja un pasliktināja starptautiskās attiecības. Tā veicināja nacionālisma un protekcionisma nostiprināšanos valstu politikā, kā arī saasināja sacensību par izejvielu un preču noieta tirgiem;
- Vācijas, Japānas, PSRS un Itālijas neapmierinātība ar pēckara starptautisko kārtību. Šo valstu nostiprināšanās radīja spēku samēra izmaiņas un vājināja starptautisko drošību;
- Tautu Savienības bezspēcība un demokrātisko lielvalstu neizlēmība un neuzņēmība.
Starptautiskajās attiecībās nozīmīgs bija 1931. g. rudens, kad Japāna okupēja Mandžūriju (Ķīnas ziemeļaustrumi), kas juridiski bija Ķīnas sastāvdaļa. Iekarotajā teritorijā japāņi 1932. g. februārī izveidoja marionešu valsti Mandžugo, kuru pārvaldīja pēdējais Ķīnas imperators Pu I. Tautu Savienība nespēja novērst Japānas agresiju. Savukārt Lielbritānija neuzskatīja, ka Japāna radītu draudus mieram pasaulē, bet ASV iestājās pret Ķīnas suverenitātes pārkāpšanu. Apjukušās lielvalstis nekādus pasākumus pret Japānu neveica.
1935. g. Itālija uzsāka karu pret Abesīniju.
1936. g. sākās Spānijas Pilsoņu karš, kurā iesaistījās Padomju Savienība, Vācija un Itālija, padziļinot starptautisko attiecību sistēmas krīzi.
Eiropas politiku ietekmēja arī pretrunas starp fašistiskajiem un antifašistiskajiem spēkiem.
Svarīgi!
Spēcīgu triecienu Versaļas sistēmai deva nacistiskā Vācija, kura 1935. g. atjaunoja vispārējo karaklausību.
Pēc gada tā, pārkāpjot Versaļas un Lokarno līgumu, ieveda karaspēku Reinas demilitarizētajā zonā. Nacisti varēja izmantot visu Vācijas teritoriju, arī rūpnieciski nozīmīgo un izejvielām bagāto Rūras apgabalu, Lielbritānija un Francija izlēma neiejaukties un aktīvi nevērsās pret Vāciju.
1938. g. Vācija jau bija tik spēcīga, ka uzsāka pēc Pirmā pasaules kara noteikto robežu revidēšanu. Vācija pārtapa par Lielvāciju. Tās sastāvā tika iekļauta Austrija un Sudetu apgabals. 1939. g. nacistu politikas rezultātā tika likvidēta Čehoslovākija. Viena tās daļa – Slovākija, tika pasludināta par formāli patstāvīgu valsti, bet Čehija kļuva par Lielvācijas provinci. Vācija pievienoja sev arī Lietuvai piederošo Mēmeles (Klaipēdas) apgabalu. Francijas hegemoniju Eiropas kontinentā nomainīja Vācijas virskundzība.
Raksturīga Versaļas sistēmas sairuma iezīme bija strauja Tautu Savienības (TS) nozīmes samazināšanās. Pēc Vācijas, Japānas un Itālijas izstāšanās no tās, TS darbība vairs nebija efektīva. Lielvalstis centās noregulēt starptautiskās attiecības bez TS līdzdalības. 30. gadu beigās Tautu Savienība vairs nereaģēja uz vairākiem svarīgiem notikumiem – Austrijas anšlusu, Sudetu apgabala atņemšanu Čehoslovākijai un tās neatkarības likvidēšanu, Albānijas okupāciju un Vācijas iebrukumu Polijā.
Svarīgi!
Līdz ar II pasaules karu Versaļas sistēma pilnīgi sabruka. Nepilna gada laikā Vācija un PSRS okupēja 9 Eiropas valstis.
Eiropas lielvalstu sadarbības varianti un savienības
Eiropas politiku 30. gados noteica 3 galvenie spēki:
- Rietumu lielvalstis – Lielbritānija un Francija, kas 1936. g. sāka saskaņot ārpolitiku;
- Vācija;
- Padomju Savienība.
Vācija un Itālija 1939. g. parakstīja līgumu par militārās savienības izveidi („Tērauda pakts”). Pirms II pasaules kara Vācijai neizdevās ar Itāliju (arī Japānu) izveidot ciešu aliansi, kas varētu nopietni apdraudēt Rietumu lielvalstis vai Padomju Savienību.
Eiropā 30. gados bija iespējami un īsu laiku nosacīti tika realizēti vairāki galveno lielvalstu sadarbības varianti:
- Rietumu lielvalstu un Vācijas tuvināšanās, kas izpaudās Četru valstu paktā (Lielbritānijas, Vācijas, Francijas un Itālijas līgums tika parakstīts 1933. g. jūlijā. Tās vienojās, ka īstenos saskaņotu politiku attiecībā pret mēģinājumiem revidēt Versaļas sistēmu. Francijas parlaments šo paktu neratificēja.) un Minhenes konferences rezultātos. Plašāku sadarbību starp lielvalstīm izslēdza nacistu centieni panākt Versaļas miera līguma revīziju. Lielbritānijas un Francijas mēģinājumi saprasties ar Vāciju parasti izraisīja PSRS pretdarbību.
- Rietumu valstu sadarbība ar PSRS. Tā visupirms bija vērsta pret Vāciju. Par to liecina 1934. g. jūnijā izvirzītais Francijas un PSRS „Austruma pakta” projekts, kas paredzēja ierobežot Vācijas rīcības brīvību. PSRS un Francijas militārā savienība tomēr nepārauga militārā aliansē. 1939. g. pavasarī un vasarā Lielbritānija un Francija mēģināja PSRS iesaistīt „antivācu frontē”. Taču veidot „Lielo aliansi” neizdevās. Triju lielvalstu sarunas beidzās nesekmīgi. Padomju Savienība, kuras politika bija neprognozējama, deva priekšroku Vācijai.
- Vācijas un Padomju Savienības sadarbība, kuras atjaunošanas iespējamība bija liela.
Svarīgi!
1939. g. 23. augustā abas totalitārās valstis noslēdza Molotova-Rībentropa paktu, kas bija liktenīgs visai Austrumeiropai un ļāva Vācijai izraisīt Otro pasaules karu.
J. Staļins izšķīrās par politisku savienību ar Vāciju. Abu valstu „draudzība” ilga 22 mēnešus. Īstenojot šajā laikā izteikti agresīvu politiku, Padomju Savienība sagrāba plašas teritorijas un pavirzīja savas robežas tālu uz rietumiem,
Arī citu Eiropas valstu starpā notika sadarbība. 1933. g. tika nostiprināta jau 20. gadu sākumā radītā Mazā Antante.
Mazā Antante bija alianse starp Čehoslovākiju, Rumāniju un Dienvidslāviju, lai novērstu ungāru nacionālistu teritoriālās ekspansijas ambīcijas, kā arī nepieļautu Habsburgu dinastijas restaurāciju Ungārijā vai Austrijā.
Itālija palielināja savu ietekmi Eiropas politikā, parakstot ar Austriju un Ungāriju t.s. Romas protokolus, kas paredzēja politisko un ekonomisko sadarbību. Savukārt Balkānu pakts, kuru noslēdza Grieķija, Rumānija, Turcija un Dienvidslāvija, bija orientēta pret iespējamo Bulgārijas revizionismu un Vācijas un PSRS centieniem nostiprināties Balkānu reģionā. Lai nodrošinātu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbību, tika izveidota Baltijas Antante.