Pacifiskā diplomātija un neitralitātes politika
Pēc I pasaules kara dominēja pacifistiski (pacifisms - vēršanās pret jebkādu karu, noraidot militārismu) uzskati par starptautiskajām attiecībām, trīsdesmito gadu sākumā turpinājās centieni pēc miera.
Viens no Briāna – Keloga pakta iniciatoriem Aristids Brians 1930. g. izvirzīja jaunu Paneiropas ideju (pan – grieķu valodā viss). Bija paredzēts izveidot vienotu Eiropas federatīvu savienību, kam būtu parlamentāras un pat izpildvaras institūcijas. Plāns neguva citu Eiropas lielvalstu atbalstu.
A. Briāns
Rietumeiropas sabiedrībā 30. gados valdīja pretkara noskaņojums. Ekonomiskās krīzes apstākļos Rietumeiropas valdības nevēlējās tērēt līdzekļus armiju nostiprināšanai. Tomēr vēsture ir pierādījusi, ka, nepievēršot uzmanību maziem incidentiem un problēmām, Rietumi pavēra durvis 2. pasaules karam.
Savdabīga reakcija uz situāciju Eiropā bija ASV neitralitātes politika. Sabiedriskās domas aptauja pierādīja, ka amerikāņu vairākums nostājas pret karu. 1935. g. ASV Kongress pieņēma Neitralitātes likumu, kas aizliedza piešķirt kredītus karojošām valstīm, piegādāt ieročus vai izejvielas. 30. gados ASV prezidents F. Rūzvelts teica vairākas pretkara runas. Vienlaikus viņā nostiprinājās pārliecība, ka kara gadījumā ASV vajadzētu atbalstīt Lielbritāniju un Franciju.
30. gados neitralitātes idejas bija populāras vairākās Eiropas valstīs. Tas bija daudzējādā ziņā saistīts ar uzticības zudumu Tautu Savienībai. 1938. g. 12 valstis, ieskaitot Latviju, paziņoja, ka neuzskata Tautu Savienības sankcijas par obligātām. Tas grāva TS prestižu.
Diplomātiskie manevri kara priekšvakarā
1939. g. aprīlī izstrādātais vērmahta plāns paredzēja Polijas okupāciju. Hitlers paziņoja par Polijas – Vācijas neuzbrukšanas līguma laušanu, kā arī atteicās no 1935. g. noslēgtā britu – vācu līguma par flotes ierobežojumiem.
Lielbritānija un Francija pēc Čehoslovākijas bojāejas nolēma nepieļaut Polijas aneksiju. Britu premjerministrs N. Čemberlens paziņoja, ka Lielbritānija garantē Polijas neatkarību. Tomēr pat kopā ar Franciju tai nebija pa spēkam aizstāvēt Poliju. Vācija un PSRS saprata, ka britu garantijas aizšķērso Vācijai ceļu uz austrumiem. Savukārt Lielbritānijai un Francijai nebija iespējams aizstāvēt Poliju bez PSRS palīdzības. PSRS nonāca izvēles priekšā starp Vāciju un Rietumiem.
N. Čemberlens
Lielbritānija un Francija saprata, ka savienība ar PSRS varētu novērst militāru sadursmi. Šāda savienība varēja izjaukt PSRS sadarbību ar Vāciju. Paralēli Lielbritānija un Francija turpināja neuzticēties boļševiku režīmam un nepiekrist tā mērķim. Šaubas izraisīja arī Sarkanās armijas kaujas spējas pēc komandējošā sastāva iznīcināšanas.
Padomju – britu – franču sarunas par savienības izveidi noritēja vairākos posmos. Jau aprīļa vidū Lielbritānija un Francijas ierosināja PSRS sniegt garantijas Polijai un Rumānijai pret Vāciju. PSRS nekavējoties piedāvāja noslēgt militāru savienību un piešķirt garantijas valstīm starp Baltijas un Melno jūru. Šādas garantijas pēc padomju varas domām, bija nepieciešamas padomju drošībai.
PSRS piedāvājumā bija lamatas mazajām valstīm. Vācija nevarēja uzbrukt PSRS tikai no Baltijas valstīm.
Maija beigās Lielbritānija piedāvāja PSRS noslēgt līgumu, kas paredzētu, ka mazajām valstīm palīdzība sniedzama pēc to lūguma. Šādu formulējumu Lielbritānijai bija ieteicis Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. PSRS apliecināja vēlēšanos „palīdzēt” Baltijas valstīm, ja tās arī nelūgtu. PSRS paturēja tiesības izlemt, kad sniedzama palīdzība.
V. Munters
Padomju – britu – franču militārajās sarunās PSRS pieprasīja, lai karā pret Vāciju tai atļautu izmantot Polijas teritoriju. Rietumi mēģināja izdarīt spiedienu uz Poliju, lai to atļautu, bet Polija atteicās. Polija tika kritizēta tuvredzībā, bet, papētot dokumentus, redzams, ka PSRS šajā laikā vairs nevēlējās vienoties ar Lielbritāniju un Franciju. Vienošanās ar Vāciju šķita daudzsološāka. Sarunas ar Lielbritāniju un Franciju tika izbeigtas.
Padomju varas un vācu tuvināšanās
1938. g. padomju diplomātija neizslēdza iespēju, ka Polija tiks sadalīta starp PSRS un Vāciju. 1939. g. martā, uzstājoties partijas kongresā, Staļins atklāti nekritizēja Vācijas politiku. Maija sākumā ārlietu tautas komisāru Maksimu Ļitvinovu, kas atbalstīja sadarbību ar demokrātiskajiem Rietumiem un turklāt bija ebrejs, nomainīja Vjačeslavs Molotovs. Vācija tuvinoties PSRS, plānoja izvairīties no kara 2 frontēs un saņemt izejvielu piegādes Vācijas rūpniecībai.1939. g. 23. augustā Maskavā ieradās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops. Sarunas ar viņu veda J. Staļins un V. Molotovs. Tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts jeb Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums, kur abas puses apņēmās viena otrai neuzbrukt, neiesaistīties savstarpēji naidīgos grupējumos, iespējamos strīdus un konfliktus atrisināt mierīgā ceļā, kā arī neatbalstīt kādas citas valsts uzbrukumu otrai pusei.
Molotova-Ribentropa pakta parakstīšana
Līgumam tika pievienots slepens protokols, kas paredzēja padomju ietekmes sfērā iekļaut Somiju, Igauniju, Latviju, daļu Polijas, kā arī Rumānijai piederošo Besarābiju. Protokols pavēra ceļu Vācijas uzbrukumam Polijai un Eiropas karam.
Līguma rezultātā Vācija novērsa draudus karot divās frontēs. Ā. Hitlers nozīmēja kara sākumu uz 26. augustu. Tajā dienā tika saņemta N. Čemberlena vēstule, ka Lielbritānija ir gatava aizstāvēt Poliju un uzsākt sarunas ar Vāciju. Sarunām nebija rezultāta. Hitlers pārcēla militārās operācijas sākumu uz 1. septembri. Dažas nākamās dienas Hitlers veltīja tam, lai atšķirtu Poliju no Lielbritānijas un Francijas. Polijas pārstāvjiem diennakts laikā bija jāierodas Berlīnē, to pieprasīja arī Rietumi, bet Polijas delegācija Berlīnē neieradās.1939.g. 31. augustā Ā. Hitlers parakstīja pavēli par kara sākšanu. 1. septembrī vērmahts iebruka Polijā. Eiropas diplomātija bija cietusi neveiksmi.